Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tagad es zinu, kāpēc viņa grib nogalināt lordu Ezrielu: tāpēc, ka Koulteres kundze zina, ko viņš gatavojas darīt, un viņa baidās no tā, viņa pati vēlas to paveikt un pārņemt kontroli, pirms viņš to ir izdarījis… Tā noteikti ir pilsēta debesīs, noteikti! Koulteres kundze pirmā grib tur nokļūt! Un nu tas man vēsta vēl kaut ko…

Lira noliecās pār instrumentu, cieši koncentrēdamās uz rādītāju, kas skraidīja šurpu turpu. Tas kustējās tik ātri, ka bija grūti izsekot, — Rodžers, lūkodamies viņai pār plecu, pat nesaskatīja, kur tas apstājas. Zēns re­dzēja tikai žiglu, zibošu dialogu Liras pirkstus, kas grozīja ritentiņus, un rādītāju atbildi; tas bija kaut kas tikpat nesaprotams kā Aurora.

-    Jā, visbeidzot viņa noteica, ielikdama instru­mentu klēpī, mirkšķinādama acis un nopūzdamās, pa­mazām izejot no transa stāvokļa. Jā, es sapratu, ko tas vēstī. Viņa atkal brauc man pakaļ. Viņai no manis kaut kas ir vajadzīgs, jo arī lordam Ezrielam tas ir vajadzīgs. Viņai tas ir vajadzīgs… Kaut kādam eksperi­mentam, lai kas tas arī būtu…

Te Lira apstājās un dziļi ievilka elpu. Kaut kas mei­teni uztrauca, bet viņa nevarēja pateikt, kas. Viņa bija pārliecināta, ka šis kaut kas bija pats aletiometrs, jo galu galā Koulteres kundze bija to gribējusi, un kas gan cits tas lai būtu? Un tomēr tas nebija aletiometrs, jo instruments sevi uzrādīja kaut kā citādi, ne tā kā šoreiz.

—    Man šķiet, ka tas ir aletiometrs, Lira nelaimīgi novilka. Es visu laiku tā domāju. Man tas jāatdod lor­dam Ezrielam, pirms viņa to ir dabūjusi. Ja vina to iegūs, mēs visi mirsim.

Pēc šiem vārdiem Liru pēkšņi pārņēma tāds nogu­rums, kaulos ielija tāds smagums un grūtsirdība, ka nāve šķita kā atvieglojums. Bet Joreka piemērs neļāva tam padoties. Meitene nolika aletiometru un izslējās.

-   Cik tālu viņa ir no šejienes? Joreks jautāja.

-     Mūs šķir tikai pāris stundas. Domāju, ka man jānogādā aletiometrs lordam Ezrielam pēc iespējas ātrāk.

-   Es iešu tev līdzi, teica Joreks.

Viņa neiebilda. Kamēr Joreks deva pavēles un orga­nizēja bruņotu vienību, kas viņiem piebiedrosies pē­dējā ceļojuma uz ziemeļiem posmā, Lira klusu sēdēja, koncentrēdama enerģiju. Meitene juta, ka šajā pēdējā aletiometra nolasīšanas reizē kaut kas viņu ir atstājis. Lira aizvēra acis un iemiga, līdz viņu uzmodināja, un visi devās ceļā.

21 Lorda Ezriela sagaidīšana

Lira jāja uz jauna, spēcīga lāča, Rodžers uz cita, bet Joreks nenoguris skrēja pa priekšu. No aizmugures viņiem sekoja ar ugunsmetēju bruņota rota.

Ceļš bija garš un grūts. Svalbāras apkaime bija kal­naina, retas augstienes mijās ar dziļām aizām un stā­vām nogāzēm, turklāt valdīja neciešams aukstums. Lira atcerējās ceļu uz Bolvangara viegli slīdošās ģip­tiešu kamanās — cik tagad ātrs un ērts likās šis brau­ciens! Šeit valdīja tik dzeļošs aukstums, kāds nebija justs nekad agrāk, vai ari šim lācim nebija tik ātras kājas kā Jorekam, vai arī viņa bija līdz nāvei nogurusi. Katrā gadījumā ceļš bija nepanesami grūts.

Lira tik tikko saprata, uz kurieni viņi dodas un cik tālu tas varēja būt. Meitene zināja tikai to, ko vecākais lācis Sjorens Eisarsons bija viņai pastāstījis, kamēr tie gatavoja ugunsmetēju. Lācis bija piedalījies sarunās ar lordu Ezrielu par viņa ieslodzījuma apstākļiem un visu labi atcerējās.

Vispirms jau viņš bija teicis, ka Svalbāras lāči lordu Ezrielu uzskatīja par to pašu, par ko tos politiķus, ka­raļus vai nemiera cēlājus, kurus izsūtīja uz viņu drūmo salu. Visi ieslodzītie bija svarīgas personas, jo citādi viņi būtu vienkārši nogalināti savās pašu mājās; tur­klāt, ja kādu dienu mainītos politiskā situācija un viņi savās mājās atgrieztos pie varas, tie varētu izrādīties noderīgi, iespējams, tāpēc lāči pret viņiem izturējās saudzīgi un ar cieņu.

Tātad lorda Ezriela dzīves apstākļi Svalbārā bija ne sliktāki un ne labāki kā simtiem citu ieslodzīto. Bet dažu iemeslu dēļ cietuma uzraugi izturējās pret viņu daudz piesardzīgāk nekā pret pārējiem. Ap visu, kas saistīts ar Putekļiem, vijās noslēpumainības un garīgu briesmu gaisotne, turklāt tie, kas atveda viņu šurp, acīmredzami bija panikā, un tad vēl tās Koulteres kun­dzes privātās sarunas ar Jofuru Raknisonu.

Turklāt lāči vēl nekad nebija sastapuši tik augst­prātīgu un valdonīgu cilvēku kā lords Ezriels. Viņš izturējās pavēlnieciski pat pret Jofuru Raknisonu, ne­atlaidīgi un daiļrunīgi strīdējās tam pretī, līdz pie­spieda lāci atļaut pašam izvēlēties sev dzīvesvietu.

Pirmā viņam piešķirtā vieta izrādijās par zemu. Viņš gribēja dzīvot augšā, virs šahtu un smēžu dūmiem un izgarojumiem. Lords Ezriels iedeva lāčiem savas ēkas projektu, uzpirka viņus ar zeltu, glaimoja un draudēja Jofuram Raknisonam, un apmulsušie lāči ķērās pie darba. Drīz vien tika uzcelta māja ar skatu uz ziemeļiem plaša un stabila celtne ar īsta stikla logiem un kamīniem, kuros kvēloja no šahtām šurp atgādātās ogles. Tur nu viņš dzīvoja cietumnieks, kas uzvedās kā karalis.

Un tad lords Ezriels ķērās pie savas laboratorijas ierīkošanas.