Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Ar milzīgu enerģiju viņš pasūtīja grāmatas, instru­mentus, ķimikālijas, dažāda veida darbarīkus un iekārtas. Un tas viss vienādi vai otrādi tika viņam piegādāts šis tas atklāti, šo to slepus pienesa apmek­lētāji, kurus viņš pieprasīja ielaist pie sevis. Gan pa zemi, gan pa jūru un gaisu lords Ezriels sakomplektēja vajadzīgos materiālus, un sešu ieslodzījuma mēnešu laikā viss nepieciešamais bija sagādāts.

Tā nu viņš strādāja, domāja, plānoja un rēķināja, gaidīdams vienu vienīgu iztrūkstošo elementu, kas bija nepieciešams, lai pabeigtu darbu, kas tik ļoti biedēja Ziedojumu padomi. Tas ar katru minūti tuvojās.

Lira pirmo reizi palūkojās uz sava tēva cietumu, kad Joreks Bērnisons apstājās kādas aizas pakājē, lai bērni varētu izkustēties un izstaipīt locekļus, jo viņi bija bīs­tami pārsaluši un stīvi.

— Paskaties uz augšu, viņš teica. Pa platu, nelī­dzenu nogāzi, ko klāja akmeņi un ledus, augšup veda gludi notīrīts ceļš, kas apstājās pie klints, kuras kon­tūras izcēlās uz debesu fona. Auroras nebija, bet spoži mirdzēja zvaigznes. Klints izskatījās melna un necila, bet tās galā bija uzcelta plaša ēka, no kuras uz visām pusēm spīdēja gaisma ne dūmojošo tauku gaismekļu šaudīgā liesma un ne arī spilgti baltā gāzes lampu gaisma: šis bija siltais, maigais petrolejas lampu sta­rojums.

Par lorda Ezriela varenību liecināja pat lielie logi, no kuriem gaisma nāca. Tiem bija dārgi stikli, šim auksta­jam klimatam pilnīgi nepiemēroti, jo slikti aizturēja aukstumu, tie vien jau vairāk liecināja par bagātību un ietekmi nekā Jofura Raknisona vulgārā pils.

Bērni pēdējoreiz uzkāpa lāču mugurās, un Joreks veda viņus augšup pa nogāzi uz grezno ēku. Tur bija ar zemu sētu apjozts pagalms, piesnidzis pilns, un, kad Joreks atgrūda vārtus, viņi dzirdēja, ka iekšā noskan zvans.

Lira nokāpa no lāča. Viņa tik tikko spēja nostāvēt. Meitene palīdzēja nokāpt arī Rodžeram, un, viens otru balstīdami, bērni klunkurēja pa dziļo sniegu uz durvīm.

Ak, tur aiz durvīm būs siltums! Un beidzot atpūta!

Lira jau pastiepa roku uz durvju zvana pusi, bet, pirms meitene paspēja to nospiest, durvis atvērās. Mazajā, vāji apgaismotajā priekštelpā, kuras vienīgais mērķis bija saglabāt siltumu, stāvēja cilvēks, ko viņa pazina, lorda Ezriela kalpotājs Torolds un viņa dēmons-pinčers Anfangs.

Lira nogurusi atmeta kapuci atpakaļ.

Kas… Torolds sāka, bet tad, ieraudzījis, kas atnā­cis, turpināja: Vai Lira? Mazā Lira? Vai es sapņoju?

Viņš atvēra iekšējās durvis.

Halle, ar oglēm apkurināts akmens kamīns; mājīga petrolejas lampu gaisma apspīdēja paklājus, ādas krēs­lus, pulētas koka mēbeles… Lira neko tādu nebija redzējusi kopš Džordanas koledžas laikiem, un viņai aizrāvās elpa.

Ierūcās lorda Ezriela dēmons-sniega leopards.

Un tur jau stāvēja Liras tēvs. Viņa valdonīgajā sejā varēja lasīt pārākuma apziņu, niknumu un ieintere­sētību, bet tad tā nobāla un tumšās acis šausmās iepletās, kad viņš pazina savu meitu.

-   Nē! Nē!

Viņš atkāpās un pieķērās kamīna malai. Lira nespēja pakustēties.

-   Ej prom! lords Ezriels kliedza. Griezies apkārt un ej prom, ej! Es tevi te neesmu saucisl

Viņa nespēja parunāt. Viņa atvēra muti divas reizes, tad trešo, līdz spēja izdvest:

-   Nē, nē, es te esmu tāpēc, ka…

Liras tēvs joprojām nespēja attapties viņš purināja galvu, svaidījās ar rokām, it kā atgaiņādamies no vi­ņas, meitene nesaprata viņa izmisumu.

Lira pagāja soli tuvāk, lai iedrošinātu viņu, un Rodžers uztraucies sekoja meitenei. Viņu dēmoni siltumā sāka at­dzīvoties, un pēc brīža lords Ezriels pārvilka ar delnu pār acīm un pamazām sāka atjēgties. Viņam raugoties uz abiem bērniem, seja pamazām atguva savu dabisko krāsu.

-   Lira, viņš teica. Vai tā ir Lira?

-   Jā, tēvoci Ezriel, meitene atbildēja, nolēmusi, ka nav īstais laiks iztirzāt radu attiecības. Es atbraucu, lai atdotu jums aletiometru, ko sūta Džordanas ko­ledžas direktors.

-   Nūjā, protams, viņš atbildēja. Kas tas tāds?

-   Tas ir Rodžers Pārslovs, viņa atbildēja. Viņš ir virtuves puika no Džordanas koledžas. Bet…

-   Kā jūs šeit nokļuvāt?

-    Es tikko gribēju teikt, ka ārā palika Joreks Bēr­nisons, viņš mūs šurp atveda. Viņš nāca kopā ar mani no pašas Trollezundes, un mēs apmānījām Jofuru…

-   Kas ir Joreks Bērnisons?

-   Bruņots lācis. Viņš mūs šurp atveda.

-   Torold, lords Ezriels uzsauca, ielaid vannā ūdeni bērniem un sagādā kaut ko ēdamu. Tad viņi būs jāliek gulēt. Bērnu drēbes ir netīras, iedod kaut ko tīru. Dari to tagad, kamēr es aprunāšos ar lāci.

Lira juta, ka viņai sāk griezties galva. Iespējams, tas bija no siltuma vai arī no atvieglojuma. Meitene vēl redzēja, ka sulainis palokās un pamet halli, bet lords Ezriels aiziet uz priekšnamu un aizver aiz sevis durvis. Tad viņa ieslīga tuvākajā krēslā.

Likās, ka tikai pēc maza brītiņa viņu uzrunā To­rolds.

-   Sekojiet man, jaunkundz, sulainis teica, un mei­tene piecēlās no krēsla un kopā ar Rodžeru devās uz silto vannas istabu, kur uz uzkarsētiem režģiem ka­rājās mīksti dvieļi un petrolejas lampas gaismā no ūdens pilnas vannas cēlās garaiņi.