Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Vēl bija jāizpilda pēdējais rituāls. Joreks pārplēsa mirušā karaļa krūtis un atbīdīja spalvas, atklādams balto un sarkano ribojumu, kas atgādināja apgāztu laivu. Tad viņš iebāza ķepu krūškurvī un izvilka Jo­fura sirdi, vēl sārtu un kūpošu, un apēda to Jofura pa­valstnieku acu priekšā.

Atskanēja daudzbalsīgas ovācijas, sacēlās kņada, un lāči metās apsveikt uzvarētāju.

Joreka Bērnisona balss pārskanēja klaigas:

-   Lāči! Kurš ir jūsu karalis?

Par atbildi atskanēja rēkoņa, kas līdzinājās varenas vētras troksnim okeānā:

—    Joreks Bērnisons!

Lāči zināja, kas viņiem jādara. Visas nozīmes, jostas un galvasrotas tika norautas, iemīdītas sniegā un aiz­mirstas uz mūžiem. Tagad viņi bija Joreka lāči, īsti lāči, nevis puslāči puscilvēki, kurus nomocīja to neskaidrais stāvoklis. Viņi drūzmējās pilī un sāka raut lielos marmora bluķus no visaugstākajiem torņiem, drebinot cietokšņa sienas ar savām varenajām ķetnām, līdz akmeņi izkustējās, tad no simtiem metru augstu­ma trieca tos lejā pret molu.

Joreks nelikās par viņiem ne zinis un noāķēja bru­ņas, lai apskatītu ievainojumus, bet pirms tam pie viņa pieskrēja Lira, brizdama pa ledaino, sārto sniegu un saukdama lāčiem, lai tie pārstāj demolēt pili, jo iekšā atrodas ieslodzītie. Viņi nedzirdēja, bet Joreks gan, un, kad viņš ierēcās, lāči acumirkli apstājās.

-   Vai tur ir ieslodzīti cilvēki? Joreks jautāja.

-   Jā Jofurs Raknisons ir ieslodzījis viņus pagrabā. Cietumnieki vispirms jāizved ārā un kaut kur jāno­vieto, citādi krītošie akmeņi viņus nogalinās…

Joreks deva īsas pavēles, un daži lāči aizsteidzās uz pili atbrīvot gūstekņus. Lira pagriezās pret Joreku.

-   Atļauj man tev palīdzēt es gribu pārliecināties, ka tavi ievainojumi nav bīstami, dārgo Jorek, ak, kaut varētu sadabūt pārsējus vai kaut ko tamlīdzīgu! Tev vēderā ir šausmīga brūce…

Kāds lācis atnesa un nolika Jorekam pie kājām kaut kādu sasalušu, cietu, zaļu masu.

-   Asinssūna, Joreks teica. Uzliec to uz manām brūcēm, Lira. Pabāz to zem ādas, uzliec mazliet sniega un paturi, līdz tā sasalst.

Lai kā lāči to vēlētos, viņš nevienam nebūtu ļāvis sev pieskarties. Bet Lirai bija tik veiklas rokas, turklāt viņa ļoti gribēja palīdzēt. Un tā mazā meitene noliecās pār milzīgo lāču karali, uzlika asinssūnu uz viņa ievai­nojumiem un paturēja, līdz rēta sasala. Pēc tā Liras cimdi bija piesūkušies ar Joreka asinīm, bet lāča rētas bija aizvilkušās.

Pa to laiku no pagrabiem, drebēdami, mirkšķinādami žilbstošās acis un kopā saspiedušies, laukā nāca ieslo­dzītie kāds ducis vīru. Lira nosprieda, ka nav jēgas runāt ar profesoru, jo nabaga vīrs nebija pie skaidra saprāta. Meitenei gribējās zināt, kas ir pārējie gūstekņi, bet bija darāms daudz kas cits, steidzamāks. Turklāt viņa negribēja traucēt Joreku, kurš deva aprautas pa­vēles un sūtīja lāčus šurp un turp. Lira bija norūpējusies par Rodžeru, Li Skorsbiju un raganām, viņa bija izsal­kusi un nogurusi… Meitene nolēma, ka vislabākais paš­laik būtu nolīst kaut kur maliņā.

Tāpēc viņa saritinājās kādā klusā stūritī kaujas lauka malā, pa lāču modei uzklāja sev sniega kupenu, un, Panteleimonam āmrijas veidolā viņu sildot, cieši iemiga.

Kaut kas raustīja viņu aiz kājas, un savāda lāča balss teica: — Lira Sudrabmēle, karalis vēlas tevi redzēt.

Pārsalusi zila, meitene pamodās, bet nespēja atvērt acis, jo tās bija aizsalušas. Panteleimons tās izlaizīja un izkausēja ledu no skropstām, un drīz vien Lira mē­nessgaismā ieraudzīja, ka ar viņu runā jauns lācis.

Viņa mēģināja piecelties, bet divreiz atkrita atpakaļ.

Lācis teica: Kāp man mugurā, un saliecās, bet meitene, ieķerdamās biezajā spalvā, uzrāpās uz dzīv­nieka platās muguras; tur viņa noturējās līdz pat gala­mērķim stāvai ieplakai, kur bija sapulcējušies daudz lāču.

Starp tiem bija kāds sīks stāvs, kas skrēja pie Liras, bet viņa dēmons steidzās sasveicināties ar Pantelei­monu.

-   Rodžer! meitene iesaucās.

-    Joreks Bērnisons man lika palikt sniegā, kamēr pats skrēja tevi glābt. Lira, mēs izkritām no balona! Pēc tam kad tu izkriti, mūs vēl jūdzēm tālu nesa uz priekšu, un tad misters Skorsbijs izlaida nedaudz gāzes un mēs ietriecāmies klintīs un iekritām tādā aizā, kādu tu nemūžam neesi redzējusi! Es nezinu, kur tagad ir mis­ters Skorsbijs un kur ir raganas. Tur bijām tikai mēs ar Joreku Bērnisonu. Viņš taisnā ceļā devās šurp, lai sameklētu tevi. Viņi man izstāstīja par to divkauju…

Lira palūkojās apkārt. Kāda vecāka lāča vadībā atbrīvotie ieslodzītie cēla pajumti no krastā izsviestiem kokiem un brezenta gabaliem. Izskatījās, ka viņi par darbu ir priecīgi. Viens no tiem šķīla kramu, lai aiz­dedzinātu ugunskuru.

-    Es atnesu ēdienu, teica jaunais lācis, kas bija uzmodinājis Liru.

Sniegā gulēja tikko noķerts ronis. Lācis ar nagiem pārplēsa tam vēderu un parādīja Lirai, kur ir aknas. Viņa iekodās jēlajā gaļas gabalā: tas bija silts, mīksts un neiedomājami garšīgs.