Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Te Joreka pakaļkāju nagi ieķērās Jofura bruņukreklā un norāva to. Visa priekšdaļa atdalijās, un Jofurs atlēca sāņus, lai novērtētu bojājumu, tā dodams iespēju Jore­kam piecelties.

Kādu brīdi abi lāči stāvēja atsevišķi viens no otra un atvilka elpu. Jofura kustības ierobežoja saplēstais bruņukrekls, jo tas vairs nesargāja, bet bija kļuvis par traucēkli: apakšdaļā tas joprojām turējās un kuļājās viņam starp pakaļkājām. Tomēr Jorekam bija vēl slik­tāk. Viņa brūce kaklā spēcīgi asiņoja, un viņš smagi elpoja.

Bet, pirms karalis paspēja atbrīvot sevi no šķindošo bruņu gabaliem, Joreks pielēca viņam klāt un notrieca to no kājām, cenzdamies trāpīt neaizsargātajā vietā uz kakla, kur bruņucepures mala bija atliekta. Jofurs viņu atgrūda, tad atkal abi lāči saķērās kopā, sniega lēveri lidoja uz visām pusēm, un brīžiem pat nevarēja saskatīt, kurš ņem virsroku.

Lira skatījās, elpu aizturējusi un saspiedusi dūres tik cieši, ka pirksti sāpēja. Viņai šķita, ka Jofurs pār­plēš Jorekam vēderu, bet laikam tas tikai likās, jo nā­kamajā brīdī, kad atkal sagriezās viens sniega māko­nis, abi lāči jau bija kājās un cīnījās kā bokseri — Joreks ar savām milzīgajām ķetnām sita Jofuram pa galvu, bet Jofurs atbildēja ar tikpat mežonīgiem belzieniem.

Lira nodrebēja pie katra spēcīgāka sitiena. It kā kāds milzis vēzētu āmuru, kuram galā iedzīti pieci tē­rauda pīķi…

Dzelzs triecās pret dzelzi, zobi pret zobiem, skanēja skaļas elsas, soļi dimdēja pret nomīdīto zemi. Sniegs vairākus metrus apkārt bija notašķīts ar asinīm un pārvērties par sarkanu putru.

Jofura bruņojums jau bija galīgi izārdīts plāksnes salauztas un sasprāgušas, zeltītie rotājumi norauti vai klāti asinīm, bet bruņucepures vispār vairs nebija. Jo­reka bruņas bija daudz labākā stāvoklī, neraugoties uz visiem trūkumiem, — iedauzītas, tomēr veselas, spējī­gas izturēt lāču karaļa varenos sitienus un atvirzīt sā­ņus briesmīgos piecpadsmit centimetrus garos nagus.

Bet Jofurs toties bija lielāks un stiprāks par Joreku, turklāt Joreks bija ļoti noguris un izsalcis, un zaudējis daudz asiņu. Viņš bija ievainots vēderā, ķetnās un kaklā, turpretī Jofuram asiņoja tikai apakšžoklis. Lira ļoti vēlējās palīdzēt savam draugam, bet ko gan viņa varēja izdarīt?

Nu jau Jorekam klājās pavisam plāni. Lācis kliboja; katru reizi, kad viņš atbalstījās uz savas kreisās priekšķepas, varēja redzēt, ka tā tik tikko var noturēt viņa svaru. Joreks to neizmantoja cīņā, un arī viņa labās ķepas sitieni bija kļuvuši vājāki: salīdzinājumā ar vare­najiem triecieniem, ko viņš bija raidījis tikai pirms kā­dām pāris minūtēm, šīs bija vairs tikai tādas pļaukas.

To bija pamanījis arī Jofurs. Viņš sāka kaitināt Jo­reku, apsaukādams par vienroci, bailīgu kucēnu, sape­lējušu izdzimteni, sprāgoni un citos vārdos, vienlaicīgi raidot sitienus gan uz labo, gan kreiso pusi, kur Joreks bija neaizsargāts. Joreks bija spiests atkāpties un aiz­stāvoties saliekties zem lāču karaļa sitienu jūras.

Lira bija asarās. Viņas dārgais, varonīgais, bezbailī­gais aizstāvis mirst viņas acu priekšā, bet novērst ska­tienu būtu nodevība, jo, ja lācis gadījumā palūkotos uz viņu, viņam jāredz meitenes mirdzošās acis, kurās ir mīlestība un ticība, nevis gļēvi novērsts skatiens vai bailēs aizgriezts plecs.

Un tā nu meitene skatījās, bet cauri asarām bija grūti saredzēt notiekošo, tomēr, ja arī tā nebūtu, iespē­jams, viņa nemaz nesaprastu notiekošo. Vismaz Jofurs to acīmredzami nesaprata.

Jo Joreks kāpās atpakaļ vienīgi tāpēc, lai atrastu stabilu, sausu akmens pamatu, no kura raidit sitienu, jo neizmantotā kreisā ķetna bija labi atpūtusies un spēcīga. Lāci nevar apmānīt, bet, kā Lira bija viņam skaidrojusi, Jofurs negribēja būt lācis, viņš gribēja būt cilvēks, un Joreks bija viņu apmānījis.

Visbeidzot Joreks atrada to, ko gribēja: cietu ak­meni, kas bija dziļi iegūlies sasalušajā zemē. Viņš at­spiedās uz tā, sasprindzināja kāju muskuļus un gaidī­ja izdevīgu brīdi.

Tāds pienāca, kad Jofurs ar triumfa saucienu iz­slējās pār viņu un izstiepa purnu pret Joreka it kā vājo kreiso sānu.

Un nu Joreks izdarīja savu gājienu. Kā vilnis, kas pieņemas spēkā, pārskrienot tūkstoš jūdžu okeānā un sevi neizrādot dziļos ūdeņos, bet, sasniedzot seklumu, uzšļācas augstu debesīs, tā iedvešot šausmas krasta iemītniekiem, un tad triecas pret krastu ar nepārvara­mu spēku, tā Joreks Bērnisons, atspiedies uz cietā akmens pamata, metās pretī Jofuram un trieca savu vareno kreiso dūri viņa neaizsargātajā žoklī.

Tas bija briesmīgs trieciens. Tas norāva Jofura apakš­žokli, kas aizlidoja pa gaisu, izšķaidīdams asinis vairāku metru attālumā.

Jofura sarkanā mēle karājās no vaļējās rīkles. Lāču karalis nespēja vairs ne runāt, ne kost, viņš bija bez­palīdzīgs. Jorekam vairs neko nevajadzēja. Viņš metās Jofuram klāt un iekodās ar zobiem tā rīklē, kratīdams un purinādams viņu uz visām pusēm, raudams milzīgo ķermeni augšā un atkal triekdams lejā, it kā tas būtu kāds no ūdens izvilkts ronis.

Jofurs Raknisons pēdējo reizi pacēla galvu, un tad dzīvība viņu atstāja.