Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Ap to laiku ziņa lāču vidū jau bija izplatījusies un viss cīņas laukums bija pārpildīts. Vislabākajās vietās sēdēja augstākā ranga lāči, un atsevišķā nožogojumā lācenes, ieskaitot, protams, Jofura sievas. Lirai ļoti interesēja lācenes, jo viņa par tām gandrīz neko nezi­nāja, bet tagad nebija īstais laiks uzdot jautājumus. Viņa labāk turējās Jofura Raknisona tuvumā un vēroja, kā galma lāči dižojas ar savu pārākumu pār vienkārša­jiem lāčiem, un mēģināja uzminēt dažādo dekoratīvo spalvu un atšķirības zīmju, ko lāči nēsāja, nozīmi. Daži augstākā ranga lāči, kā viņa novēroja, līdzi staipīja tādu pašu izbāzeni dēmonu kā Jofura lupatu lelle, iespējams, lai, sekojot karaļa paraugam, izpelnītos viņa labvēlību. Lira ļaunā priekā noskatījās, ka tad, kad Jofurs aizmet savu prom, pārējie ir neziņā, ko lai dara ar savējām. Arī mest prom? Vai tagad viņi ir krituši nežēlastībā? Ko lai viņi tagad dara?

Meitene sāka saprast, ka šī karaļa galmā valda šāda atmosfēra. Lāčiem nebija pārliecības par savu stāvokli. Viņi nebija kā Joreks Bērnisons droši, pār­liecināti un mierīgi —, pār viņiem valdīja šaubu un nenoteiktības gaisotne, jo tie skatījās cits uz citu un visi uz Jofuru.

Arī lāči neslēptā ziņkārībā skatījās uz Liru. Meitene pazemīgi turējās Jofura tuvumā, nerunāja ne vārda un nodūra skatienu, tiklīdz kāds lācis palūkojās uz viņu.

Pa to laiku migla bija izklīdusi, un laiks bija skaidrs. Šis īsais, gaišākais dienas posms sakrita ar laiku, kad, pēc Liras aprēķiniem, vajadzēja ierasties Jorekam. Viņa stāvēja cīņas laukuma malā uz cieti nomīdīta sniega pakalniņa un drebēdama lūkojās blāvajās debesīs, no vi­sas sirds ilgodamās tur ieraudzīt graciozos, skrandainos siluetus, kas aiznestu viņu prom; vai arī Auroras noslē­pumaino pilsētu, kur viņa saules gaismā droši varētu staigāt pa plašajiem bulvāriem; vai ieraudzīt Ma Kostas spēcīgās plaukstas, saost pazīstamo virtuves un miesas smaržu, kas viņu pavadīja…

Lira juta, ka sāk birt asaras, tūlīt pat tās pārvērtās par ledus gabaliņiem, kas, meitenei tos notraušot, ra­dīja sāpes. Lira bija nobijusies. Lāči, kas neraud, nesa­prata, kas ar Liru notiek, tā bija kaut kāda bezjē­dzīga, cilvēciska darbība. Protams, Panteleimons nespēja viņu mierināt kā parasti, lai gan viņa kabatā turēja to cieši rokā kā siltu, mazu pelīti, bet dēmons ar purniņu bikstīja meitenes pirkstus.

Lirai blakus kalēji veica pēdējos uzlabojumus Jofura Raknisona bruņām. Pats karalis bija izslējies kā liels dzelzs tornis, nospodrinātās bruņas spīdēja, plāksnes grenoja zeltīti rotājumi; viņa galvu klāja bruņucepure ar sudraboti pelēku sejsargu, kurā bija izgrieztas acu spraugas, bet ķermeni aizsargāja bruņukrekls. To visu ieraugot, Lira saprata, ka nodevusi Joreku Bērnisonu, jo viņam nekā tamlīdzīga nebija. Viņu bruņas aizsar­gāja tikai no mugurpuses un no sāniem. Meitene skatī­jās uz Jofuru Raknisonu, tik iespaidīgu un varenu, un krūtis viņai plosīja vainas apziņa un bailes.

Viņa teica: Piedodiet, Jūsu Majestāte, ja jūs atcera­ties, ko es jums pirms tam teicu…

Liras drebošā balsī teiktie vārdi vārgi izskanēja gaisā. Jofurs Raknisons iztraucēts pagrieza savu vareno galvu, jo trīs lāči viņa priekšā turēja mērķi, kur izmēģināt ne­vainojami uztritos nagus.

-   Jā? Jā?

-   Atcerieties: es teicu, ka vispirms labāk pieiešu pie Joreka Bērnisona un izlikšos…

Bet, pirms viņa pabeidza teikumu, no sargtorņa at­skanēja lāča rēciens. Visi saprata, ko tas nozīmē, un reaģēja ar triumfāliem atbildes rēcieniem. Lāči bija ieraudzījuši Joreku.

-   Lūdzu! Lira steidzināja. Es viņu apmānīšu, jūs redzēsiet.

-   Jā. Jā. Ej. Ej un uzmundrini viņu!

No dusmām un satraukuma Jofurs Raknisons tik tikko spēja parunāt.

Lira gāja pāri notīrītajam, tukšajam cīņas lauku­mam, atstādama sniegā savu mazo pēdu nospiedumus, un lāči atkāpās sāņus, lai palaistu viņu. Lielajiem stā­viem pašķiroties, atklājās drūma, krēslaina pamale. Kur bija Joreks Bērnisons? Viņa neko neredzēja tikai no augstā skatu torņa bija saskatāms tas, kas meitenes acīm vēl pagaidām bija slēpts. Viņa varēja vienīgi iet uz priekšu pa sniegu.

Joreks meiteni ieraudzīja pirmais. Atskanēja soļu dipoņa un smaga metāla šķindoņa, līdz no sniega virpuļa viņai līdzās iznira Joreks Bērnisons.

-   Ak, Jorek! Es esmu izdarījusi kaut ko šausmīgu! Dārgais, tev būs jācīnās ar Jofuru Raknisonu, bet tu tam neesi gatavs tu esi noguris un nikns, un tavs bruņojums…

-   Ko šausmīgu?

-   Es pateicu viņam, ka tu nāc šurp, jo to man rādija aletiometrs. Jofurs Raknisons izmisīgi grib līdzināties cilvēkam un vēlas dēmonu, viņš ir pilnīgi traks uz to. Tāpēc es apmānīju viņu un sastāstīju, ka esmu tavs dē­mons, vēlos pamest tevi un kļūt par viņējo, bet, lai tas varētu notikt, jums abiem jācīnās. Redzi, Jorek, dār­gais, citādi viņi neļautu tev cīnīties, bet vienkārši nogalinātu ar ugunsmetēju, kad tu tuvotos…

-   Tu apmānīji Jofuru Raknisonu?

-Jā. Es pārliecināju viņu, ka viņam nevis jānogalina tevi kā izstumto, bet gan jācīnās un uzvarētājs kļūs par lāču karali. Man tas bija jādara, jo citādi…