Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Belakvā? Nē, tu esi Lira Sudrabmēle, viņš teica. Cīnīties ar viņu tas ir viss, ko es vēlos. Ejam nu, mazo dēmon.

Viņa palūkojās uz Joreku Bērnisonu izdilušu, niknu, apdauzītās bruņās -, un meitenes sirdi pildīja lepnums.

Kopā viņi devās uz masīvo Jofura pili, kur tās piekājē gaidīja klajais cīņas laukums. Lāči drūzmējās ap kaujas lūkām, katrā logā varēja redzēt baltus purnus, masīvie stāvi ap laukumu veidoja biezu, baltu sienu, kurā izcēlās acu un degungalu melnie punkti. Divas rindās tuvāk stāvošo atkāpās, dodot ceļu Jorekam Bēr­nisonam un viņa dēmonam. Visu lāču skatieni bija pievērsti viņiem.

Joreks apstājās cīņas laukumā, neaizejot līdz Jofuram Raknisonam. Karalis nokāpa no nomīdītā sniega pakalniņa, un abi lāči nostājās aci pret aci pāris metru attālumā viens no otra.

Lira bija tik tuvu Jorekam, ka juta viņš dreb kā liela dinamomašīna, kas izstrādā milzu enerģiju. Viņa viegli pieskārās lāča kaklam pie bruņucepures un teica: Lai tev veicas cīņā, manu dārgo Jorek! Tu esi īstais karalis, nevis viņš. Viņš ir niecība.

Tad meitene atkāpās.

-   Lāči! Joreks Bērnisons ierēcās. Atbalss, atsitoties pils mūros, izbiedēja putnus no ligzdām. Viņš turpi­nāja: Šīs cīņas noteikumi ir šādi. Ja Jofurs Raknisons mani nogalina, viņš būs jūsu karalis uz mūžiem un nevienam nebūs tiesību atņemt viņam troni vai apšaubīt viņa varu. Ja es nogalināšu Jofuru Raknisonu, es būšu jūsu karalis. Mana pirmā pavēle būs nojaukt šo pili, šo sasmaržināto ķēmu un grabažu pilno māju, un izmest zeltu un marmoru jūrā. Lāču metāls ir dzelzs. Nevis zelts. Jofurs Raknisons ir pieķēzījis Svalbāru. Esmu atnācis, lai iztīrītu to. Jofur Raknison, es izaicinu tevi uz cīņu.

Tad Jofurs pielēca pāris soļu tuvāk, it kā nevarē­dams vien sagaidīt cīņas sākumu.

— Lāči! — viņš par atbildi norēcās. Joreks Bērnisons ir ieradies pēc mana lūguma. Es viņu izsaucu uz še­jieni. Šeit spēkā ir mani noteikumi, un tie ir šādi: ja es nogalināšu Joreku Bērnisonu, viņa miesa tiks saplo­sīta gabalos un aizsviesta maitu ērgļiem. Viņa galvu es pakāršu savā pilī. Atmiņas par viņu tiks dzēstas. Tas, kurš pieminēs viņa vārdu, tiks sodīts ar nāvi…

Viņš turpināja, un pēc tam katrs lācis runāja vēlreiz. Tas bija rituāls, kas neizbēgami jāpilda. Lira skatījās uz viņiem abiem, diviem tik dažādiem lāčiem: Jofurs — tik žilbinošs un varens, starojošs spēkā un veselībā, lieliski apbruņots, lepns un ar karaļa stāju; Joreks mazāks, lai gan Lira nekad nebija domājusi, ka viņš būtu mazs, nabadzīgā ietērpā, aprūsējušās, saspaidītās bruņās. Bet Joreka ierocis bija viņa dvēsele. Viņš pats bija to veidojis, un tā bija viņā. Viņi bija viens vesels. Jofurs savās bru­ņās nebija apmierināts; viņš gribēja vēl vienu dvēseli. Viņam nebija miera, bet Joreks bija pārliecināts par sevi.

Meitene manīja, ka arī pārējie lāči abus salīdzina. Bet Joreks un Jofurs bija kaut kas vairāk nekā divi lāči vien. Šeit viena otrai pretī stāvēja divas ideoloģijas, divas nākotnes, divi likteņi. Jofurs vedīs lāčus viena virzienā, bet Joreks pavisam citā, un, tiklīdz viens ceļš tiks uz­sākts, to pašu brīdi otrs būs ciet uz visiem laikiem.

Tuvojās cīņas rituāla otrā fāze, abi lāči sāka nervozi mīdīties sniegā, galvas šūpodami. Skatītāji bija sastin­guši, vienīgi viņu skatieni sekoja pretiniekiem.

Visbeidzot tie abi sastinga un klusu lūkojās viens otrā pāri cīņas laukumam.

Tad, rēkdami un sniegam uzvirpuļojot, lāči vienlai­cīgi metās viens otram virsū. Kā divi milzīgi klintsakmeņi, kas visu laiku balansējuši uz smailes un pēkšņi, zemestrīces izkustināti, brāžas lejup pa kalnu ar aiz­vien lielāku ātrumu, pārlecot aizām un savā ceļā nogā­žot kokus, līdz ietriecas viens otrā ar tādu spēku, ka abi tiek sašķiesti pulverī un lidojošās akmens šķem­bās, tā sākās lāču cīniņš. Viņu sadursmes trieciena troksnis atbalsojās klusajā gaisā un arī pils sienās. Bet lāči nesašķīda, kā būtu sašķīduši akmeņi. Abi atkrita sāņus, un pirmais piecēlās Joreks. Viņš izlocījās kā atspere un saķēra Jofuru, kura bruņas triecienā bija saplosītas un kurš tik tikko spēja pacelt galvu. Joreks tūlīt ķērās pie vājās vietas otra lāča kaklā. Viņš iegrā­bās baltajā spalvā, tad aizāķēja nagus aiz Jofura bruņucepures malas un rāva pretinieku uz priekšu.

Sajuzdams briesmas, Jofurs ierēcās un nopurinājās, kā Lira bija redzējusi Joreku purināmies ūdens malā, šķiežot ūdens lāses uz visām pusēm. Joreks, zaudējis līdzsvaru, atkrita sāņus, un Jofurs, metāla plāksnēm šķindot, piecēlās stāvus un ar muskuļu spēku iztais­noja bruņu plāksnes. Tad kā lavīna metās virsū Jorekam, kurš mēģināja piecelties.

Lirai, redzot šo briesmigo triecienu, pašai aizrāvās elpa. Zeme zem kājām nodrebēja. Kā gan Joreks to izturēs? Viņš gulēja zemē ar paceltām ķepām un centās apgriezties, bet Jofurs bija ielaidis zobus kaut kur tam pie rīkles. Pašķīda karstas asinis viena pile trāpīja Lirai, un meitene piespieda tai roku kā mīlestības ķīlu.