Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Viņš nāk man pakaļ. Bet es negribu būt viņa dē­mons, Jofur Raknison, es gribu būt jūsējais. Jo, kad Bolvangaras ļaudis uzzināja, cik varens ir lācis ar dē­monu, viņi nolēma vairs tādus eksperimentus netaisīt. Joreks Bērnisons uz visiem laikiem paliks vienīgais lācis, kuram ir dēmons. Ar manu palīdzību viņš var sakūdīt visus lāčus pret jums. Tāpēc arī viņš nāk uz Svalbāru.

Lāču karalis ierēcās dusmās. Viņa rēciens bija tik skaļš, ka kristāla lustras iešķindējās, visi putni lielajā zālē ieķērcās un Lirai zvanīja ausīs.

Bet meitene nesamulsa.

-   Tāpēc jau es jūs visvairāk mīlu, viņa teica Jofuram Raknisonam, jo jūs esat karstasinīgs, stiprs un gudrs. Man bija viņš jāpamet un jānāk pie jums, lai to pateik­tu, jo es negribu, ka viņš valda pār lāčiem. Valdniekam jābūt jums. Un var izdarīt tā, ka mani viņam atņem un es kļūstu par jūsu dēmonu, bet jūs to nezinātu, ja es jums to nebūtu pateikusi, un izrīkotos ar viņu kā ar iz­stumto, tas ir, nevis godīgi cīnītos, bet nogalinātu viņu ar ugunsmetēju vai kā tamlīdzīgi. Ja jūs tā izdarītu, es izdzistu kā gaisma un nomirtu kopā ar viņu.

-   Bet tu kā tu…

-    Es varu kļūt par jūsu dēmonu, Lira teica, bet tikai tad, ja jūs sakaujat Joreku Bērnisonu divkaujā, aci pret aci. Tad viņa spēks ieplūdis jūsu ķermeni, bet manas domas iemiesosies jūsu galvā un mēs kļūsim viens vesels un lasīsim viens otra domas. Tad jūs varē­siet aizsūtīt mani jūdzēm tālu izlūkos vai arī turēt tepat sev blakus, kā vien jums labpatiks. Un, ja jūs vēlēsities, es palīdzēšu jums vadīt lāčus Bolvangaras ieņemšanā un piespiest tiem tur radīt dēmonus jūsu mīļākajiem lāčiem. Taču, ja jūs labāk gribēsiet palikt vienīgais lācis ar dēmonu, mēs iznīcināsim Bolvangaru pavisam. Mēs abi kopā varētu paveikt jebko, Jofur Raknison!

Visu laiku viņa ar trīcošu roku turēja Panteleimonu kabatā; dēmons uzvedās tik klusu, cik vien iespējams, un bija pieņēmis vismazāko pelītes veidolu, kāds vien tam jebkad bija bijis.

Jofurs Raknisons uzbudināts lāčoja pa zāli, un šķita, ka viņš tūlīt uzsprāgs.

-    Divkaujā? lācis jautāja. Es? Es lai cīnītos ar Joreku Bērnisonu? Pilnīgi izslēgts! Viņš ir izstumtais! Kā tas ir iespējams? Kā lai es ar viņu cīnos? Vai tā ir vienīgā iespēja?

-   Jā, vienīgā, Lira atbildēja, vēlēdamās, lai tā nebūtu, jo Jofurs Raknisons ar katru brīdi viņai likās lielāks un briesmīgāks. Lai kā meitene mīlēja Joreku un cik stipri ticēja tam, viņai likās neiespējami, ka viņš varētu uzvarēt šo lāci milzi starp milžiem. Bet tā bija viņu vienīgā ce­rība. Citādi draudēja nāve no ugunsmetējiem.

Pēkšņi Jofurs Raknisons pagriezās pret Liru.

-   Pierādi to! viņš teica. Pierādi, ka tu esi dēmons!

-   Labi, viņa teica. Tas ir viegli izdarāms. Es varu uzzināt visu, ko zināt tikai jūs un neviens cits, kaut ko, ko tikai dēmons var būt spējīgs uzzināt.

-   Tad pasaki, kuru pirmo es nogalināju.

-   Man bridi jābūt vienai pašai, lai to uzzinātu, — Lira teica. Kad es būšu jūsu dēmons, jūs varēsiet skatīties, kā es to daru, bet līdz tam tā ir personiska darīšana.

-   Blakus ir istaba. Ej tur un nāc atpakaļ, kad zināsi atbildi.

Lira atvēra durvis un atradās telpā, ko apgaismoja vienīgi lāpa; tā bija gandrīz pilnīgi tukša, ja neskaita mahagonija koka skapi, ko rotāja apsūbējuša sudraba ornamenti. Viņa izņēma aletiometru un jautāja:

"Kur tagad ir Joreks?"

"Četru stundu gājiena attālumā, un viņš steidzas arvien ātrāk."

"Kā lai es viņam paziņoju par savu plānu?"

"Tev viņam jāuzticas."

Lira ar šausmām nodomāja, cik noguris Joreks būs, kad ieradīsies. Bet tad meitenei ienāca prātā, ka viņa nedara to, ko aletiometrs bija licis darīt uzticēties Jorekam.

Tad viņa pārslēdzās citā virzienā un uzdeva Jofura Raknisona jautājumu. Kurš bija pirmais, ko viņš noga­linājis?

Atbilde bija: savu tēvu.

Lira turpināja uzdot jautājumus un uzzināja, ka Jo­furs kā jauns lācis savā pirmajā medību gājienā bija sa­stapies ar vientuļu lāci. Viņi bija strīdējušies, cīnījušies, un Jofurs bija viņu nogalinājis. Kad viņš vēlāk uzzi­nāja, ka tas ir bijis paša tēvs (jo lāčus uzaudzināja mātes un viņi tikpat kā neredzēja savus tēvus), Jofurs slēpa patiesību par izdarīto. To zināja vienīgi viņš.

Meitene nolika aletiometru un domāja, kā to viņam pateikt.

-   Paglaimo! Panteleimons pačukstēja. To jau vien viņš tik grib.

Un tā Lira atvēra durvis un redzēja, ka Jofurs Rak­nisons viņu gaida. Lāča izteiksme pauda triumfu, vil­tību, alkatību, bet arī bažas.

-Nu?

Meitene nometās viņa priekšā uz ceļiem un nolieca galvu tik zemu, ka tā skāra viņa kreiso kāju — stiprāko, jo lāči ir kreiļi.

-     Lūdzu jūsu piedošanu, Jofur Raknison! viņa teica. Es nezināju, ka jūs esat tik spēcīgs un varens!

-   Ko tas nozīmē? Atbildi uz manu jautājumu!

-   Pirmā būtne, ko jūs nogalinājāt, bija jūsu paša tēvs. Man liekas, ka jūs esat jaunais dievs, Jofur Raknison. Jūs tas noteikti esat. Vienīgi dievs būtu spējīgs kaut ko tādu paveikt.

-   Tu zini! Tu redzi!

-   Jā, jo es esmu dēmons, kā jau to teicu.

-    Pasaki man vēl kaut ko. Ko lēdija Koultere man apsolīja, kad bija šeit?