Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Bet pašā telpas galā uz paaugstinājuma pacēlās varens tronis. Lai būtu izturīgāks un iespaidīgāks, tas bija celts no granīta, bet, tāpat kā daudzas citas lietas Jofura pilī, to rotāja lepni zelta pārklāji un vītnes, tā­pēc iespaids bija tāds, it kā kalnu grēdas būtu izrotātas ar vizuļiem.

Uz troņa sēdēja lielākais lācis, kādu Lira līdz šim bija redzējusi. Jofurs Raknisons bija pat vēl garāks un masīvāks nekā Joreks, bet viņa seja bija daudz kustī­gāka un izteiksmīgāka, tajā varēja saskatīt cilvēciskus vaibstus, ko Lira nekad nebija manījusi Joreka sejā. Kad Jofurs paskatījās uz viņu, viņai likās, ka raugās cilvēks, kāds no tiem, ko meitene redzēja viesībās pie Koulteres kundzes, gudrs politiķis, kas radis valdīt. Lācim ap kaklu bija smaga zelta ķēde ar pārāk uzkrī­tošu dārgakmeni, bet katrs viņa ķepas nags vismaz piecpadsmit centimetru garš bija klāts ar zelta kār­tiņu. Kopumā Jofurs Raknisons atstāja ārkārtīgi val­donīgas, enerģiskas un viltīgas būtnes iespaidu; viņa varenajam augumam netraucēja bezgaumīgās rotas­lietas, tās nepadarīja viņu muļķīgu, drīzāk barbariski lielisku.

Lira nodrebēja. Viņas plāns pēkšņi šķita bezjēdzīgs.

Tomēr meitene piegāja mazliet tuvāk, jo tā vajadzē­ja, un ieraudzīja, ka Jofurs uz ceļiem kaut ko tur, kā cilvēki tur klēpī kaķi vai dēmonu.

Tā bija liela, izbāzta lelle, manekens ar tukšu, muļ­ķīgu cilvēka seju. Tā bija saģērbta pēc Koulteres kun­dzes gaumes un pat nedaudz bija viņai līdzīga. Lācis izlikās, it kā viņam būtu dēmons. Nu Lira saprata, ka var justies droša.

Meitene piegāja pie troņa un dziļi paklanījās. Pan­teleimons, kluss un mierīgs, sēdēja viņai kabatā.

-   Sveicam jūs, lielais karali, Lira klusi teica. Pa­reizāk sakot, es sveicu jūs, nevis viņš.

-   Viņš — tas ir kas? karalis jautāja, un viņa balss nebija tik zema, kā meitene bija gaidījusi, toties bagāta intonācijām. Runādams viņš ar ķepu dzenāja mušas, kas spietoja ap purnu.

-    Joreks Bērnisons, Jūsu Majestāte, viņa teica. Man jums jāsaka kas ļoti svarīgs un slepens, un man liekas, ka to vajadzētu darīt zem četrām acīm.

-   Kaut kas par Joreku Bērnisonu?

Meitene piegāja viņam pavisam klāt, uzmanīgi lai­podama pa putnu pieķēzīto grīdu, un padzenāja mušas, kas spindza viņai ap seju.

-   Kaut kas par dēmoniem, Lira teica tik klusu, ka tikai viņš viens varēja sadzirdēt.

Karaļa sejas izteiksme pārvērtās. Meitene īsti ne­saprata tās nozīmi, bet viens bija skaidrs viņš ļoti ieinteresējās. Pēkšņi Jofurs Raknisons metās uz priekšu un nost no troņa, likdams Lirai atlēkt sāņus, un kaut ko uzrēca pārējiem lāčiem. Visi palocīja galvu un devās uz durvju pusi. Viņa rēciens izbiedēja putnus, tie ķērkdami uzlidoja gaisā un, apmetuši apli virs viņu galvām, atkal sasēdās ligzdās.

Kad viņi troņa zālē bija palikuši divi vien, Jofurs Raknisons ieinteresēts vērsās pie meitenes.

-    Nu? viņš mudināja. — Stāsti, kas tu esi. Ko tu gribēji teikt par dēmoniem?

-   Es esmu dēmons, Jūsu Augstība, Lira teica.

Viņš sastinga.

-   Kā dēmons?

-   Joreka Bērnisona, skanēja atbilde.

Tas bija visbīstamākais, ko viņa jebkad bija patei­kusi. Lira labi saprata, ka tikai pārsteigums atturēja lāču karali, lai tas nenogalinātu viņu turpat uz līdze­nas vietas. Meitene tūlīt pat turpināja:

-   Lūdzu, Jūsu Majestāte, atļaujiet man visu izstās­tīt, pirms mani sodīsiet. Es riskēju doties šurp un, kā pats redzat, jums neko nevaru nodarīt. Patiesībā es gribu jums palīdzēt, tāpēc esmu šeit. Joreks Bērnisons ir pirmais lācis, kurš dabūjis dēmonu, bet viņa vietā vajadzēja būt jums. Es labāk gribētu būt jūsu dēmons, nevis viņa, tāpēc esmu šeit.

-    Kā? Jofurs Raknisons aizsmacis prasīja. Kā lācis varēja iegūt dēmonu? Un kāpēc tieši viņš? Un kā tu vari būt tik tālu no viņa?

Mušas izlidoja no viņa mutes kā sīki vārdiņi.

-   Vienkārši. Es varu būt tālu no viņa, jo esmu kas līdzīgs raganas dēmonam. Jūs taču zināt, ka tie var at­rasties simtiem jūdžu tālu no sava cilvēka? Tas ir tā­pat. Un tagad par to, kā viņš mani dabūja, tas notika Bolvangarā. Jūs esat dzirdējis par Bolvangaru, jo Koulteres kundze droši vien ir jums par to stāstījusi, bet, iespējams, viņa nav jums izpaudusi visu, kas tur notiek.

-Atšķelšana… lācis teica.

-   Jā, atšķelšana separācija, tā ir daļa no tā visa. Bet viņi tur dara vēl daudz ko citu, piemēram, izgata­vo mākslīgos dēmonus. Un izmēģina tos uz dzīvnie­kiem. Kad Joreks Bērnisons par to uzzināja, viņš pie­dāvāja sevi eksperimentam, lai uzzinātu, vai viņi var tam radīt dēmonu, un mēģinājums izdevās. Šis dēmons biju es. Mani sauc Lira. Kā cilvēku dēmoni ir dzīvnie­ki, tā lāču dēmoni ir cilvēki. Es esmu viņa dēmons. Es varu ielūkoties viņa domās, vienmēr zinu, kur viņš ir un ko dara…

-   Kur viņš ir tagad?

-   Svalbārā. Viņš jau steidzas šurp, cik vien ātri var.

-   Kāpēc? Ko viņš grib? Viņš ir traks! Mēs viņu saplē­sīsim gabalos!