Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira piecēlās un atrada durvis. Roktura, protams, nebija, arī atslēgas cauruma ne, un nebija arī durvju šķirbu, pa kurām ienāktu gaisma. Viņa piespieda ausi pie durvīm, bet neko nedzirdēja. Aiz muguras vecais vīrs sarunājās ar sevi. Tad, viņam pagriežoties un apguļoties, nožvadzēja ķēdes, un drīz vien jau bija dzir­dami krācieni.

Viņa aiztaustījās atpakaļ līdz solam. Panteleimons, noguris no gaismas izstarošanas, bija kļuvis par sik­spārni, ar to viņš pats bija ļoti apmierināts. Klusi pīk­stēdams, viņš lidinājās apkārt, bet Lira sēdēja un grauza nagus.

Pēkšņi ne no šā, ne no tā Lira atcerējās, ko toreiz atpūtas telpā bija teicis Palmeras profesors. Kaut kas meiteni visu laiku bija urdījis, kopš Joreks Bērnisons pirmo reizi bija minējis Jofura vārdu, un nu viņa atminējās: profesors Trelonijs bija teicis, ka vairāk par visu pasaulē Jofurs Raknisons gribēja dēmonu.

Lira, protams, nebija sapratusi, par ko ir runa, — viņš angļu valodas vārda vietā bija lietojis vārdu panserbjorns, tāpēc viņa toreiz nezināja, ka runa ir par lāčiem, un viņai nebija ne jausmas, ka Jofurs Rak­nisons nav cilvēks. Cilvēkam taču būtu bijis dēmons, tā ka tam visam nebija jēgas.

Bet tagad viss bija skaidrs. Viss, ko Lira bija dzir­dējusi par lāču karali, noveda pie viena secinājuma: varenais Jofurs Raknisons nevēlējās neko vairāk, kā būt par cilvēku ar savu paša dēmonu.

Domās par to Lirā nobriedināja plānu, kā likt Jofuram Raknisonam darīt to, ko viņš parastā situācijā nekad nedarītu; kā panākt, lai Joreks Bērnisons atgūst savu likumīgo troni; visbeidzot, kā nokļūt vietā, kur viņi tur lordu Ezrielu, un nodot viņam aletiometru.

Tikko radusies, ideja grozījās tepat tuvumā, lidi­nājās netverami kā ziepju burbulis, un, lai tas nepārplīstu, viņa neuzdrošinājās uz to pat paskatīties. Bet Lira pazina ideju dabu, tāpēc ļāva šai lidināties un novirzīja domas uz kaut ko citu.

Viņa bija gandrīz jau iemigusi, kad noklaudzēja aiz­šaujamās bultas un atvērās durvis. Iespīdēja gaisma, un meitene pielēca kājās, bet Panteleimons žigli pa­slēpās viņas kabatā.

Tikko lācis sargs bija noliecis galvu, lai sakamptu roņa gaļas gabalu un iemestu to iekšā, viņa bija klāt un teica:

-    Aizvediet mani pie Jofura Raknisona. Jums būs nepatikšanas, ja to nedarīsiet. Tas ir ļoti steidzami.

Viņam no žokļiem izkrita gaļas gabals, un dzīvnieks paskatījās uz Liru. Nebija viegli izprast lāča grimasi, bet viņš izskatījās saniknots.

-   Runa ir par Joreku Bērnisonu, viņa ātri noteica. Es kaut ko zinu par viņu, un man tas jāpasaka ka­ralim.

-   Pasaki man to, un es ziņu nodošu, lācis atbildēja.

-    Nebūtu labi, ja kāds to uzzinātu pirms karaļa, Lira teica. Atvainojiet, negribu būt rupja, bet likums nosaka, ka karalim viss jāuzzina pirmajam.

Iespējams, ka lācim bija bremzēta domāšana. Katrā ziņā viņš paklusēja, tad iemeta gaļas gabalu kamerā un teica: Labi. Nāc man līdzi.

Viņš izlaida viņu brīvā dabā, un meitene jutās patei­cīga. Bija pacēlusies migla, un virs augstajiem pagalma mūriem mirdzēja zvaigznes. Sargs pārmija dažus vār­dus ar citu lāci, un tas pienāca pie Liras.

-   Ar Jofuru Raknisonu nevar tikties, kad vien iedo­mājas, viņš teica. Tev jāgaida, līdz viņš gribēs tevi redzēt.

-    Bet tas ir steidzami, meitene atbildēja. — Tas ir par Joreku Bērnisonu. Esmu pārliecināta, ka Viņa Ma­jestāte vēlēsies to zināt, bet vienalga es to nevaru teikt nevienam citam, vai saprotat? Tas nebūtu pieklājīgi.

Viņš būtu ļoti dusmīgs, ja uzzinātu, ka mēs esam ne­piedienīgi uzvedušies.

Likās, šis arguments pārliecina lāci vai vismaz liek viņam aizdomāties, jo tas apklusa. Lira bija pārlieci­nāta, ka pareizi sapratusi lietas būtību — Jofurs Rak­nisons ieviesa tik daudz jaunu likumu, ka neviens lācis nebija īsti pārliecināts, kā rīkoties, tāpēc viņa izman­toja šīs šaubas, lai tiktu pie Jofura.

Tad šis lācis aizgāja konsultēties ar augstākstāvošu lāci un drīz vien Liru atkal ieveda pilī, tikai šoreiz valdības apartamentos. Te nebija tīrāks, patiesībā te bija vēl smagāks gaiss nekā kamerā, jo visām dabiska­jām smakām vēl pievienojās spēcīga parfīma smarža. Viņai lika pagaidīt gaiteni, tad priekštelpā, tad pie lielām durvīm, kamēr lāči sarunājās un strīdējās savā starpā, skraidīdami šurpu turpu. Tāpēc Lirai bija laiks apskatīt nejēdzīgo telpas iekārtojumu: sienas bagātīgi klāja apzeltīti paneļi, no kuriem dažiem lobījās nost krāsa, citi no mitruma bija saplaisājuši, bet krāsainos tepiķus bija nomīdījušas lāču pēdas.

Visbeidzot milzīgās durvis no iekšpuses atvērās. Iezibējās kādu sešu lustru lampas, skatienam pavērās sarkans paklājs, un gaisā vēl spēcīgāk novirmoja par­fīms. Meitenei bija pievērsti kādu divpadsmit vai vai­rāk lāču skatieni, nevienam nebija bruņas, bet katram bija pa kādai rotaslietai: zelta ķēde ap kaklu, galvasro­ta no purpursarkanām spalvām vai plata aveņkrāsas josta. Dīvaini, ka telpa bija putnu pilna; jūras kraukļi un plēsīgās kaijas tupēja uz ģipša dzegām un laiku pa laikam metās ķert zivs gabalus, kas no ligzdām krita lustrās.