Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Skolotājs, viņš teica, skolotājs… Jā, es varētu būt skolotājs. Dodiet man kārtīgus skolēnus, un es viņos aizdegšu liesmu!

-   Jūsu zināšanām nedrīkst ļaut izgaist, Lira viņu uzmundrināja, tās jānodod tālāk, lai cilvēki jūs atcerētos.

-   Jā, profesors teica un nopietni pamāja. Tu to ļoti pareizi pateici. Kā tevi sauc?

-    Lira, — viņa teica jau otrreiz. Vai jūs nevarētu man pastāstīt par lāčiem?

-   Lāčiem… viņš šaubījās.

-   Vispār jau es gribētu kaut ko uzzināt par kosmo­loģiju, Putekļiem un visu pārējo, bet man tas viss būs par grūtu. Tas jums būtu jāmāca gudriem studentiem. Bet par lāčiem gan es varētu mācīties. Par tiem jūs man noteikti varētu pastāstīt. Mēs varētu pamācīties par tiem un tad varbūt nonāktu arī līdz Putekļiem.

Profesors atkal pamāja.

-    Jā, — viņš teica, jā, domāju, ka tev ir taisnība. Mikrokosmoss un makrokosmoss ir savstarpēji saistīti! Zvaigznes ir dzīvas, bērns. Vai tu to zināji? Tur ārā viss ir dzīvs, un visam ir liela nozīme. Zini, Visumā visam ir mērķis. Nekas nenotiek tāpat vien. Tavs nolūks ir man to atgādināt. Ak Dievs, savā izmisumā biju to aizmir­sis. Labi! Teicami, mans bērns!

-   Tātad vai jūs esat redzējis karali? Jofuru Raknisonu?

-   Jā. Jā gan. Es šeit ierados pēc viņa uzaicinājuma. Viņš bija nodomājis atvērt universitāti. Viņš grasījās mani iecelt par vicekancleru. Tas tik būtu trieciens Ka­raliskajai Arktikas savienībai, ko? Un tam nelietim Trelonijam! Ha!

-   Kas notika?

-   Tās niecības mani nodeva. To skaitā, protams, Trelonijs. Zini, viņš bija šeit, Svalbārā. Stāstīja melus par manu kvalifikāciju. Apmeloja mani! Cēla neslavu! Kurš veica galīgos atklājumus, lai pierādītu BernardaStouksa hipotēzi, ko? Ko? Jā Santelija lūk, kurš. Trelonijs to nespēja paciest. Apmeloja mani, vai no ādas ārā līzdams. Jofurs Raknisons mani šeit iemeta. Bet kādu dienu es tikšu no šejienes ārā, tu redzēsi. Un kļūšu par vicekancleru, jā gan. Un lai tad Trelonijs nāk lūgties manu žēlastību! Un lai tad Karaliskās Arktikas savienības Publikāciju komiteja pamēģina noraidīt ma­nus pētījumus! Ha! Es viņus visus atmaskošu!

-   Es domāju, ka Joreks Bērnisons ticēs jums, kad at­griezīsies, Lira teica.

-   Joreks Bērnisons? Uz to nav ko cerēt. Viņš nekad neatgriezīsies.

-   Viņš jau ir ceļā uz šejieni.

-   Tad viņi to nogalinās. Redzi, viņš nav lācis. Viņš ir izstumtais. Tāpat kā es. Degradējies, saproti. Viņam nav lāču privilēģiju.

-   Bet pieņemsim, ka Joreks Bērnisons tomēr atgrie­žas, Lira teica. Pieņemsim, ka viņš izaicina Jofuru Raknisonu uz cīņu…

-    Ak, viņi to nepieļaus, profesors noteikti teica. Jofurs nekad nenolaidlsies tik tālu, lai cīnītos ar viņu. Jorekam nav tādu tiesību. Joreks tikpat labi tagad varē­tu būt ronis, valzirgs, pat ne lācis. Vai vēl sliktāk tatārs vai skrēlings. Viņi ar viņu necīnītos godīgi, kā ar lāci, viņi to nogalinātu ar ugunsmetēju, pirms viņš pa­spētu pietuvoties. Nav cerību. Žēlastības nebūs.

-    Ak, Lira noteica, un meiteni pārņēma milzīgs izmisums. Un kā ar citiem lāču gūstekņiem? Vai jūs zināt, kur viņi tos tur?

-   Citus gūstekņus?

-   Nu, piemēram… lordu Ezrielu.

Pēkšņi profesora uzvedība kardināli mainījās. Viņš satrūkās, atslīga pret sienu un brīdinoši pašūpoja galvu.

-   Ššš! Klusāk! Tevi sadzirdēs! viņš nočukstēja.

-    Kāpēc mēs nedrīkstam pieminēt lordu Ezrielu?

-    Aizliegts! Ļoti bīstami! Jofurs Raknisons nepie­ļautu, ka min viņa vārdu!

-    Kāpēc? Lira jautāja, piegājusi tuvāk un čukstē­dama, lai nesatrauktu viņu.

-     Turēt lordu Ezrielu apcietinājumā ir specuzdevums, ko Jofuram likusi darīt Ziedojumu padome, vecais vīrs atčukstēja. Koulteres kundze pati bija atbraukusi pie Jofura un apsolīja viņam lielu atlīdzību, ja tas izolēs lordu Ezrielu. Es to zinu, jo, saproti, pats reiz baudīju Jofura labvēlību. Es satiku Koulteres kundzi! Jā. Man bija gara saruna ar viņu. Šī sieviete bija Jofuru apbūrusi. Viņš visu laiku par viņu vien runāja. Koulteres kundzes dēļ būtu gatavs uz visu. Ja viņa gribētu, lai lordu Ezrielu tur simt jūdžu attālumā no šejienes, Jofurs tā ari darītu. Viņš darītu visu

Koulteres kundzes labā, pilnīgi visu. Savas valsts gal­vaspilsētu viņš grasās nosaukt viņas vārdā vai tu to zināji?

-   Tātad viņš pie lorda Ezriela nevienu nelaidis?

-    Nē! Nekad! Bet, zini, viņš arī baidās no lorda Ez­riela. Jofurs spēlē sarežģītu spēli. Bet viņš ir gudrs. Viņš ir iztapis abiem. Viņš ir izolējis lordu Ezrielu, lai izdabātu Koulteres kundzei, un lordam Ezrielam par prieku ļāvis sagādāt to aparatūru, ko viņš vēlas. Bet šī spēle divās frontēs nevar ilgi turpināties. Tas nav no­pietni. Iztapt abām pusēm. Vai ne? Drīz vien šīs situā­cijas veidotājspēki piedzīvos sabrukumu, par to es esmu pārliecināts.

-    Tiešām? Lira jautāja, bet meitenes domas bija kur citur viņa intensīvi apsvēra dzirdēto.

-   Jā. Mana dēmona mēle jūt iespējamību, vai saproti?

-   Jā. Manējā arī. Kad jums nesīs ēst?

-Ēst?

-   Viņi taču jūs te kaut kad baro, citādi jūs būtu no­miris bada nāvē. Un uz grīdas es redzu kaulus. Tie taču ir īsti kauli, vai ne?

-   Roņu… Nezinu. Varētu būt.