Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Kad Ferders Korems mani izglāba, viņš bija jauns un stiprs, lepns un skaists. Es uzreiz viņu iemīlēju. Es labprāt būtu mainījusi savu dabu, es butu ziedojusi zvaigžņu šķindu un Auroras mūziku; es nekad vairs nebūtu lidojusi būtu to pārtraukusi tai pašā brīdī bez šaubīšanās, lai kļūtu par vīru klejojošam ģiptietim, vārītu viņam ēst, dalītu ar viņu gultu un audzinātu viņa bērnus. Bet tu nevari mainīt to, kas tu esi, tu vari izmainīt tikai to, ko dari. Es esmu ragana. Es biju kopā ar viņu tik ilgi, lai dzemdētu viņam bērnu…

-   Viņš nekad to nav teicis! Vai tā bija meitenīte? Ra­gana?

-    Nē. Zēns, un viņš nomira lielās epidēmijas laikā pirms četrdesmit gadiem, tā sērga tika ievazāta no aus­trumiem. Nabaga mazulītis; viņš ielidoja dzīvē un izli­doja no tās kā viendienītis. Tas manu sirdi sarāva ga­balos, kā jau vienmēr. Tas salauza Korema sirdi. Pēc tam man bija jāatgriežas pie savējiem, jo Jambe-Aka paņēma manu māti un es kļuvu par klana karalieni. Tā nu es pametu viņu, kā man nācās darīt.

-   Vai tu nekad vairs neesi satikusi Ferderu Koremu?

-    Nekad. Es zināju par viņa gaitām; kad skrēlingi viņu ievainoja ar saindētu bultu, es aizsūtīju zālītes un buramvārdus, lai veseļojas, bet tikties ar viņu nebija manos spēkos. Es dzirdēju, cik salauzts Ferders bija pēc tā visa, kā pieņēmās gudrībā, cik daudz mācījās un la­sīja, un es lepojos ar viņu un viņa labestību. Bet nejau­cos iekšā, jo manam klanam tie bija bīstami laiki, plo­sījās raganu kari, un turklāt es domāju, ka viņš mani aizmirsīs un apprecēs kādu sievieti no cilvēku cilts…

-    To viņš nekad nedarītu, Lira stūrgalvīgi noteica. Tev viņš jāapciemo. Ferders Korems joprojām mīl tevi, es zinu, ka tā ir.

-   Bet viņš kaunēsies par savu tagadējo vecumu, un es to negribu.

-    Iespējams, ka tā būs. Bet tev vismaz jādod viņam kāda ziņa. Es tā domāju.

Serafīna Pekkala ilgi klusēja. Panteleimons kļuva par putniņu un uz bridi nolaidās uz viņas slotas it kā atvainodamies.

Tad Lira vaicāja: Kāpēc cilvēkiem ir dēmoni, Sera­fīna Pekkala?

-    To visi jautā, bet neviens nezina atbildi. Cik sen pastāv cilvēce, tik sen ir ari dēmoni. Tas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem.

-    Jā! Mēs patiešām no viņiem atšķiramies… Nu, piemēram, lāči. Viņi taču ir dīvaini, vai ne? Šķiet, ka lāči ir kā cilvēki, bet te pēkšņi viņi izdara kaut ko tik savādu vai mežonīgu, ka liekas viņus nav iespējams saprast… Bet zini, ko Joreks man teica, viņš teica, ka lāčiem bruņas esot tas pats, kas cilvēkiem dēmons. Tā esot viņu dvēsele. Bet te atkal redzama atšķirība starp lāčiem un cilvēkiem, jo viņi paši šis bruņas izgatavoja. Kad Joreku pirmoreiz izsūtīja trimdā, viņam atņēma bruņas, bet viņš atrada debesu metālu un uztaisīja sev jaunas, tas ir it kā ielika sev jaunu dvēseli. Mēs sev nevaram izgatavot dēmonus. Tad tie ļaudis Trollezundē viņi piedzirdīja Joreku un nozaga viņa bruņas, bet es uzzināju, kur tās ir, un viņš tās atdabūja atpa­kaļ… Bet es brīnos, lūk, par ko kāpēc Joreks brauc ar mums uz Svalbāru? Viņi taču uzbruks viņam. Viņu taču var nogalināt… Es mīlu Joreku. Es mīlu viņu tik ļoti, ka vēlētos, kaut viņš nebūtu braucis.

-   Vai viņš tev ir teicis, kas viņš ir?

-    Tikai savu vārdu. Tas bija Trollezundes konsuls, kurš mums par viņu pastāstīja.

-    Joreks ir augstdzimušas kārtas. Viņš ir princis. Patiesībā, ja viņš nebūtu izdarījis smagu noziegumu, viņš tagad būtu lāču karalis.

-   Viņš teica, ka lāču karalis ir Jofurs Raknisons.

-   Jofurs Raknisons kļuva par karali tad, kad Joreku Bērnisonu izsūtīja trimdā. Jofurs, protams, arī ir prin­cis, citādi viņš nebūtu ticis pie varas, bet viņa gudrība ir cilvēciska viņš dibina sabiedrības un slēdz līgu­mus, nedzīvo ledus alās kā citi lāči, bet gan Īpaši viņam uzceltā pilī, vada sarunas ar cilvēku nācijām par vēst­nieku apmaiņu un attīsta ugunsšahtu būvniecību ar cilvēku inženieru darbaspēka palīdzību… Jofurs ir ļoti prasmīgs un viltīgs. Runā, ka viņš esot izprovocējis Joreku noziegumam, par kuru tas ticis izsūtīts, bet citi saka, ka, pat ja tas tā nav, viņš pats izplatot baumas, ka tā bijis, lai visi bītos no viņa mākas un viltības.

-    Ko Joreks tādu izdarīja? Viens no iemesliem, kā­pēc es mīlu Joreku, ir tāds, ka viņš, tāpat kā mans tēvs, tika sodīts par to, ko viņš izdarīja. Liekas, ka viņi labi saprastos. Joreks man teica, ka viņš ir nogalinājis kādu citu lāci, bet nav stāstījis, kā tas notika.

-     Kautiņš notika kādas lācenes dēļ. Lāču tēviņš, kuru Joreks nogalināja, neraidīja padošanās signālus stiprākajam, kā tas lāčiem ir pieņemts, kaut gan bija skaidrs, ka Joreks ir spēcīgāks. Lai cik lāči ir lepni, viņi vienmēr atzīst stiprākā pretinieka pārākumu un pado­das tam, bet kaut kāda iemesla dēļ šis lācis nepadevās. Daži stāsta, ka Jofurs Raknisons ietekmējis viņa psihi vai iebarojis tam kādas zālītes. Katrā gadījumā jaunais lācis nepadevās, un Joreks Bērnisons, nespēdams val­dīt pār sevi, nobeidza viņu. Spriedums bija skaidrs: viņam vajadzēja otru lāci ievainot, nevis nogalināt.