Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Nu, tur es, kundze, jums piekrītu. Runāt var daudz ko, bet runu dēļ jau neies karus celt. Tomēr, kundze, es ceru, ka jūs saprotat manu problēmu. Es esmu vien­kāršs aeronauts un savas vecumdienas gribu aizvadīt mierīgi. Mazā fermā ar pāris gotiņām, dažiem zir­giem… Nekā liela, kā saprotat. Ne jau pili ar vergiem vai zelta kalnus. Lai vakara vējš pūš pār stepi, cigāru un glāzi viskija. Bet lieta tāda, ka tas viss maksā naudu. Tāpēc es veicu lidojumus par samaksu un pēc katra reisa pārsūtu naudu uz "Wells Fargo" banku. Kad man būs pietiekami daudz skanošā, es pārdošu šo balonu un nopirkšu kuģa biļeti līdz Galvestonas ostai, un nekad vairs nepacelšos virs zemes.

-   Ir vēl kāda atšķirība starp mums, mister Skorsbij. Ragana drīzāk pārstās elpot nekā lidot. Mums lidot nozīmē būt mums pašām.

-    Es saprotu un apskaužu jūs, kundze, bet man liegti jūsu prieki. Man lidošana ir vienīgi darbs, un es esmu vienkāršs mehāniķis. Es tikpat labi varētu pieregulēt vārstus gāzmotorā vai noregulēt pievadus. Bet es esmu izvēlējies ko citu, kā jūs redzat. Tā bija mana brīva iz­vēle. Tāpēc mani nedaudz uztrauc šis iespējamais cīniņš, par kuru man nekas nav teikts.

-   Jāņem vērā ari Joreka Bērnisona strīds ar viņa ka­rali, — ragana piebilda. — Šim bērnam liktenis pie­spēlējis lomu arī tur.

-    Jūs pieminējāt likteni, Lī Skorsbijs teica, it kā tas būtu kas nenovēršams. Man šī doma liekas tikpat nepievilcīga kā ziņa par karu, kur man, pašam to ne­zinot, jāpiedalās. Kur gan manis paša griba, atļausiet jautāt? Bet izskatās, ka šim bērnam dots tik maz brī­vas gribas kā nevienam no man pazīstamajiem cil­vēkiem. Vai jūs gribat teikt, ka meitene ir kaut kāda uzvelkama lelle, kuru uzgriezīs, un viņa automātiski visu izpildīs?

-    Mēs visi esam pakļauti liktenim. Bet mums jārīko­jas tā, it kā nebūtu, ragana teica, vai arī jāmirst no izmisuma. Šim bērnam ir kuriozs pravietojums: viņas liktenis ir pielikt punktu liktenim. Bet tas meitenei jāveic, neapzinoties, ko viņa dara, it kā tā būtu dabiska notikumu gaita, nevis likteņa lēmums. Ja Lirai pateiks, kas viņai jādara, tas neizdosies; nāve aizslaucis visas pasaules; tas būs izmisuma triumfs uz mūžiem. Visumi kļūs par vienkārši savstarpēji saslēgtiem mehānis­miem, tukši un akli, bez domām, jūtām, bez dzīvības…

Abi palūkojās uz Liru, kuras aizmigušajā sejā (cik nu viņi varēja saredzēt aiz kapuces) bija ievilkusies spītīga rieva.

-     Es domāju, ka daļēji viņa to zina, — aeronauts teica. Katrā gadījumā ir gatava tam. Un kā ar mazo zēnu? Jūs zināt, ka meitene uzņēmās šo ceļu, lai izglābtu viņu no briesmām un nogādātu atpakaļ mā­jās? Viņi ir bērnības draugi, no Oksfordas vai no ku­rienes tur. Vai jūs to zināt?

-   Jā, es to zināju. Lirai līdzi ir kāda ārkārtīgi vērtīga lieta, un šķiet, ka likteņa līkloči izmanto meiteni kā vēstnesi, lai viņa to nodotu tēvam. Tāpēc viņa mēroja šo garo ceļu lai atrastu savu draugu, nezinādama, ka arī zēnu liktenis aizvedis uz ziemeļiem. Viņam sekojot, Lira nodotu šo lietu tēvam.

-   Ak tā jūs to skaidrojat?

Pirmoreiz ragana atbildēja šaubīdamās.

-    Tā liekas… Bet mēs nevaram izskaidrot to, kas miglā tīts, mister Skorsbij. Ir vairāk nekā iespējams, ka es kļūdos.

-   Un, ja drīkst vaicāt, kāpēc jūs esat tajā visā iesais­tījusies?

-    Lai ko arī viņi tur Bolvangarā darīja, mēs savās sirdīs jutām, ka tas ir kaut kas slikts. Lira ir viņu ienaidniece, tātad mēs esam viņas draugi. Tālāk par šo domu mēs negājām. Bet ir vēl ari mūsu klana draudzī­ba ar ģiptiešu tautu, kas aizsākās toreiz, kad Ferders Korems man izglāba dzīvību. Mēs to darām viņu labā. Turklāt ģiptiešus saista pienākums pret lordu Ezrielu.

-    Skaidrs. Tātad balonu uz Svalbāru jūs velkat ģip­tiešu dēļ. Bet vai šajās draudzības saitēs ietilps arī balona atvilkšana atpakaļ? Vai arī man būs jāgaida ce­ļavējš un jācer uz lāču viesmīlību gaidīšanas laikā? Es vēlreiz atkārtoju, kundze, es apjautājos tikai un vienīgi aiz draudzīgas ziņkārības.

-   Ja mēs spēsim jums palīdzēt nokļūt atpakaļ Trollezundē, mēs to darīsim. Taču mēs nezinām, kas mūs sagaida Svalbārā. Lāču karalis ir ieviesis daudz pār­maiņu, vecās paražas vairs nav cieņā, tāpēc nolaišanās var sagādāt grūtības. Un es nezinu, kā Lira atradīs savu tēvu. Tāpat es nezinu, ko Joreks Bērnisons ir no­domājis darīt, izņemot to, ka viņa liktenis ir saistīts ar meitenes likteni.

-    Es ari to nezinu, kundze. Man liekas, ka viņš pa­vada meiteni, lai aizsargātu. Viņa palīdzēja viņam at­gūt bruņas, lūk. Kas to lai zina, ko lācis jūt? Bet, ja kāds lācis reiz ir mīlējis kādu cilvēku, tad tas ir viņš, kas mīl Liru. Kas attiecas uz nolaišanos Svalbārā, tas nekad nav bijis viegli. Tomēr, ja es drīkstētu jūs lūgt mūs vilkt arī atpakaļceļā, man kļūtu vieglāk ap sirdi, un, ja es kaut kādā veidā varu jums atlīdzināt, jūs tikai dariet man zināmu. Bet, lai man viss kļūtu skaidrāks, vai jūs nevarētu pateikt, kura pusē esmu es šajā nere­dzamajā cīņā?

-   Mēs abi esam Liras pusē.

-   Nu, par to nav šaubu.