Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Viņi lidoja tālāk. Tā kā zem balona bija mākoņi, nevarēja noteikt, cik ātri viņi lido. Protams, parasti ba­lona ātrums bija atkarīgs no vēja virziena, tas sekoja gaisa plūsmai, bet tagad, kad lidaparātu vilka raganas, tas gāja nevis līdz ar vēju, bet neatkarīgi no tā un ar pretspēku, jo maslvajam balonam nepiemita dirižabļa līganais vieglums. Rezultātā grozs mētājās no vienas puses uz otru, šūpojoties un lēkājot vairāk nekā nor­mālā lidojumā.

Lī Skorsbiju uztrauca ne tik daudz personiskais komforts, cik aparātu drošība, tāpēc viņš pārbaudīja, vai tie ir labi piestiprināti pie karkasa. Saskaņā ar altimetru viņi atradās aptuveni trīs kilometru aug­stumā. Temperatūra bija mīnus divdesmit grādu. Bija pieredzēts ari lielāks aukstums, bet ne daudz, un viņš negribēja salt vēl vairāk. Tāpēc vīrs izritināja bre­zentu, ko izmantoja avārijas situācijās, un pārsedza pāri guļošajiem bērniem, lai pasargātu tos no vēja, tad apgūlās blakus savam vecajam draugam Jorekam Bēr­nisonam un iemiga.

Kad Lira pamodās, augstu debesis spīdēja mēness un apkārt viss no apaļīgajiem mākoņiem apakšā līdz ledus gabaliņiem un lāstekām uz balona trosēm iz­skatījās klāts ar sudraba kārtiņu.

Rodžers bija aizmidzis, tāpat arī Lī Skorsbijs un lācis. Bet līdzās grozam joprojām lidoja raganu kara­liene.

-   Cik tālu vēl līdz Svalbārai? Lira jautāja.

-    Ja ceļā negadīsies pretvējš, būsim Svalbārā pēc kādām divpadsmit stundām.

-   Kur mēs nolaidīsimies?

-     Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Centīsimies apiet klintis. Tur dzīvo būtnes, kas uzbrūk visam, kas kustas. Ja izdosies, nosēdīsimies pašā salas vidienē, tālāk no Jofura Raknisona.

-   Un kas notiks, kad es atradīšu lordu Ezrielu? Vai viņš maz gribēs atgriezties Oksfordā? Es pat nezinu, vai varu teikt, ka zinu viņš ir mans tēvs. Iespējams, lords Ezriels joprojām grib izlikties par manu tēvoci. Es viņu tikpat kā nepazīstu.

-    Viņš negribēs braukt atpakaļ uz Oksfordu, Lira. Šķiet, ka ir darbi, kas jāpaveic kādā citā pasaulē, un lords Ezriels ir vienīgais, kurš spēj pārvarēt bezdibeni starp šo un to otru pasauli. Bet viņam ir vajadzīga palī­dzība.

-   Aletiometrs! Lira teica. Džordanas koledžas di­rektors to man iedeva, un man šķita, ka viņš kaut ko gribēja teikt par lordu Ezrielu, bet viņam nebija izde­vības. Es zinu, ka viņš īstenībā negribēja viņu noindēt. Vai lords Ezriels nolasīs aletiometrā, kā būvējams tas tilts? Es noteikti varētu viņam palīdzēt. Tagad es droši vien varētu nolasīt labāk par visiem.

-   Nezinu, teica Serafīna Pekkala. — Kā viņš to iz­darīs un kāds ir viņa mērķis, mēs nezinām. Ir spēki, kas runā ar mums, bet ir vēl stiprāki spēki par tiem, un pat visaugstākajiem daudz kas nav zināms.

-   Aletiometrs man pateiks! Es to varētu nolasīt tūlīt…

Bet bija pārāk auksts, Lira pat nevarēja to noturēt

rokās. Meitene ietinās ciešāk un novilka kapuci zemāk, lai aizsargātos no asā vēja, atstājot tikai spraudziņu acīm. Tālu priekšā un mazliet zemāk sešas vai septiņas raganas uz priedeskoka slotām vilka stingri nospriego­to balona tauvu. Debesis spīdēja zvaigznes. Tās bija tik spožas, aukstas un cietas kā dimanti.

-   Kāpēc tev nav auksti, Serafīna Pekkala?

-   Mēs jūtam aukstumu, bet nebaidāmies no tā, jo tas mums nav kaitīgs. Un, ja mēs saģērbtos biezāk, mēs nesajustu kaut ko citu zvaigžņu priecīgo šķindoņu, Auroras mūziku vai vēl labāk mēnesstaru zlžaino sanoņu uz mūsu ādas. Tā dēļ ir vērts pasalt.

-   Vai es ari to varētu sajust?

-   Nē, tu nomirtu, ja novilktu savas zvērādas. Nevelc tās nost.

-   Cik ilgi raganas dzīvo, Serafīna Pekkala? Ferders Korems teica, ka simtiem gadu. Bet tu nemaz neiz­skaties veca.

-    Man ir trīssimt gadu vai vairāk. Mūsu vecākajai raganu mātei ir gandrīz tūkstoš gadu. Kādu dienu pēc viņas atnāks Jambe-Aka. Un kādu dienu viņa atnāks pēc manis. Tā ir mirušo dieviete. Viņa atnāk pie tevis smai­doša un laipna, un tu zini, ka tev ir pienācis laiks mirt.

-   Vai raganas ir arī vīrieši? Vai tikai sievietes?

-    Mūs apkalpo arī vīrieši, kā Trollezundes konsuls. Un ir vīrieši, kurus mēs izvēlamies par vīriem vai mīļākajiem. Tu esi tik jauna, Lira, pārāk jauna, lai to saprastu, bet es tev to izstāstīšu, un gan jau tu vēlāk sapratīsi: vīrieši zib gar mūsu acīm kā taureņi, nepastāvīgi radījumi. Mēs viņus mīlam, viņi ir drosmī­gi, lepni, skaisti, gudri un gandrīz vai uzreiz mirst. Vīrieši mirst tik ātri, ka mūsu sirdis pastāvīgi sāp. Mēs dzemdējam viņu bērnus, kas ir raganas, ja sieviešu dzi­muma, un cilvēki, ja vīriešu, un tu nepagūsti ne aci pamiršķināt, kad viņu vairs nav nogalināti, miruši, pazuduši. Un tas pats ar dēliem. Kad tāds puika ir mazs, šim liekas, ka viņš dzīvos mūžīgi. Zēna māte zina, ka tā nebūs. Ar katru reizi ciešanas aug augumā, līdz visbeidzot tava sirds ir salauzta. Iespējams, tieši tad arī Jambe-Aka nāk tev pakaļ. Viņa ir vecāka par tundru. Iespējams, ka viņai raganas mūžs liekas tikpat īss kā mums cilvēku.

-   Vai tu mīlēji Ferderu Koremu?

-   Jā. Vai viņš to zina?

-   Es nezinu, bet zinu, ka viņš mīl tevi.