Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Meitene ar grūtībām mēģināja iet uz priekšu, ne­mitīgi slīdēdama un klupdama uz glumajiem ak­meņiem, kāpdama augšup krastā un attālinādamās no ūdens. Viņa neredzēja neko citu kā vien klintis un sniegu — no balona vai tā pasažieriem nebija ne vēsts.

-   Viņi visi taču nevarēja pazust, meitene nočukstēja.

Panteleimons kaķa veidolā bija aizpēdojis mazliet

tālāk un uzdūrās četriem smagiem, pārplīsušiem smilšu maisiem, no kuriem smiltis bija izbirušas un jau gandrīz sasalušas.

-   Balasts, Lira teica. Viņš noteikti ir tos nometis, lai atkal paceltos augšā.

Meitene norija siekalas, lai apspiestu kamolu, kas kāpa kaklā vai spieda krūtis, laikam jau abējādi.

-   Ak Dievs, kādas šausmas, viņa teica. Cerams, ka viņiem viss ir kārtībā.

Pans ielēca meitenei rokās un, atkal kļuvis par peli, ielīda kapucē, kur viņu nevarēja ieraudzīt. Meitene izdzirdēja troksni kāds skrāpējās gar klinti, un viņa pagriezās, lai nācēju ieraudzītu.

-   Jorek!

Bet tūlīt pat Lira norija šo vārdu, jo tas nemaz nebija Joreks. Tas bija dīvains lācis spīdošās, apledojušās bru­ņās, un pie bruņucepures tam bija piesprausta spalva.

Radījums nekustīgi stāvēja kādu sešu soļu attālumā no viņas, un meitene nodomāja, ka nu gan ar viņu ir cauri.

Lācis atvēra muti un ierēcās. No klintīm atskanēja atbalss, kam kaut kur augstu gaisā pievienojās vēl briesmīgāki kliedzieni. No miglas iznāca vēl viens lācis, tad vēl viens. Lira nekustējās, viņas rokas sažņaudzās.

Ari lāči stāvēja mierā, līdz beidzot viens pajautāja: Kā tevi sauc?

-   Lira.

-   No kurienes tu nāc?

-   No debesīm.

-   Ar balonu? -Jā.

-   Nāc mums līdzi. Tu esi mūsu gūstekne. Kusties nu. Žigli.

Nogurusi un pārbijusies, meitene klupdama krizdama sekoja lāčiem pa slidenajiem akmeņiem, saspringti do­mādama, kā lai no tā izkuļas.

19 Gūstā

Lāči veda Liru pa klinšu ieplaku, kur migla bija vēl biezāka nekā krastā. Klinšu rēgu kliedzieni un viļņu šalkas pamazām noklusa, un drīz vien vienīgās dzir­damās skaņas bija bezgalīgie kaiju ķērcieni. Klusējot viņi kāpaļāja pāri akmeņiem un kupenām, un, lai cik cieši Lira lūkojās pelēkajā miglas sienā un ausījās, vai nesa­dzirdēs savu draugu balsis, meitenei likās, ka viņa ir vie­nīgais cilvēks Svalbārā un ka Joreks, iespējams, ir miris.

Lāču vadonis neteica neviena vārda, līdz viņi sa­sniedza līdzenu vietu. Tad gājēji apstājās. Izdzirdējusi viļņu čalas, Lira apjauta, ka viņi ir uzkāpuši klinšu virsotnē, tāpēc neriskēja bēgt, lai nepārveltos pāri malai.

Paskaties uz augšu, lācis teica, kad vēja pūsma pašķīra sāņus miglas priekškaru.

Lai gan dienas gaismas tikpat kā nebija, Lira pacēla skatienu un ieraudzīja, ka viņi stāv pie lielas akmens ēkas. Tā bija gandrīz tikpat augsta kā augstākais Džordanas koledžas korpuss, bet daudz masīvāka, un ēkas sienas vis­caur bija klātas ar iegravētiem kara ainu attēlojumiem. Tur bija redzams, kā lāči uzvar, bet skrēlingi tiek sakauti, bija redzami tatāri važās vergu darbos ugunsšahtās, kā arī dirižabļi lidojam no visām pasaules malām, vedam dā­vanas un nodevas lāču karalim Jofuram Raknisonam.

Vismaz tā Lirai stāstīja lāču komandieris, rādot gra­vējumus. Vajadzēja ticēt viņam uz vārda, jo visus dziļi izgrebtās fasādes izvirzījumus un dzegas bija apsēduši jūras kraukļi un plēsīgās kaijas, kas nepārtraukti ķērca un lidinājās virs galvas. Visas ēkas daļas klāja bieza, netīri balta putnu ekskrementu kārta.

Tomēr lāči, likās, vispār neievēroja šo cūcību; viņi veda meiteni caur lielu arku pāri apledojušai zemei, ko arī klāja putnu izkārnījumi. Tad nāca pagalms, stāvas trepes, vārti, un pie katra punkta bruņotos lāčus pār­baudīja un prasīja paroli. Postenī stāvošajiem bruņas bija nopulētas un mirdzēja un visiem pie bruņucepurēm bija piestiprināta spalva. Lira neviļus katru redzēto lāci salīdzināja ar Joreku Bērnisonu un ikreiz saskatīja viņa pārākumu; viņš bija varenāks, graciozāks, viņa bruņas bija īstas, rūsas krāsā, klātas ar asins plankumiem, ar kaujās gūtiem iedobumiem, ne izskaistinātas, nolakotas un dekoratīvas kā vairumam šeit visapkārt.

Ejot tālāk, kļuva siltāks un spēkā pieņēmās ari kaut kas cits. Smirdoņa Jofura pilī kļuva neizturama: sa­smakušu roņa tauku, mēslu, asiņu, visu veidu atkritu­mu smakas. Lira atgrūda kapuci, jo kļuva karsti, un pretīgumā rauca degunu. Meitene cerēja, ka lāči nesa­prot cilvēku grimases. Ik pēc dažiem soļiem metāla statīvos bija iestiprinātas tauku lampas, tomēr to blā­vajā gaismā īsti nevarēja saskatīt, kurp viņa tiek vesta.

Visbeidzot gājēji apstājās pie smagām metāla dur­vīm. Lācis sargs atvilka pamatīgu aizvirtni, lācis seržants negaidīti pagrieza galvu un pagrūda Liru; meitene klupšus krišus ietenterēja iekšā. Pirms viņa paguva piecelties, izdzirdēja, ka aiz viņas tiek aizvēr­tas durvis un aizšauta bulta.

Bija pavisam tumšs, bet Panteleimons kļuva par jāņtārpiņu un meta niecīgu gaismiņu ap viņiem. Viņi atradās šaurā kamerā ar mitrām sienām, kur vienīgā mēbele bija akmens sols. Tālākajā stūrī bija lupatu kaudze, acīmredzot gulēšanai, un tas arī bija viss.