Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Viss kārtībā, Rodžers teica, izklausīdamies daudz priecigāks par Liru.

-   Drīz vien mēs būsim lejā un varēsim iekurt uguns­kuru, lai sasildītos. Man kabatā ir sērkociņi. Es tos nospēru Bolvangaras virtuvē.

Bija skaidrs, ka balons laižas lejup, jo pēc brītiņa viņus ietina biezs, stindzinošs mākonis. Tā driskas un strēles šķēla grozu, kas tūlīt pat viss pazuda miglā. Tik biezu miglu Lira nekad agrāk nebija redzējusi. Pēc īsa brītiņa atskanēja vēl viens Serafīnas Pekkalas sau­ciens un aeronauts atraisīja virvi no cilpas un palaida to vaļā. Tā izpruka viņam no rokām, un cauri groza krakšķiem un vēja gaudām Lira kaut kur augšā sa­dzirdēja dobju, spēcīgu belzienu.

Lī Skorsbijs pamanīja meitenes plaši ieplestās acis.

-   Tas ir gāzes vārsts, viņš sauca. Tas darbojas uz atsperes un tur gāzi iekšā. Kad es to atvelku, gāze izplūst, mēs zaudējam celtspēju un krītam lejā.

-   Vai mēs esam jau tuvu…

Viņa nepabeidza, jo notika kaut kas neparasts.

Pār groza malu tieši virsū Lī Skorsbijam līda kāds radījums, apmēram puscilvēka augumā, ar ādas spār­niem un saliektiem nagiem. Tam bija plakana galva, izbolītas acis un plata vardes mute, un no viņa nāca pretīga smaka. Lira nepaspēja pat iekliegties, kad Joreks Bērnisons pielēca un ar vienu ķepas vēzienu aizslaucīja to prom. Radījums izkrita no groza un klieg­dams pazuda.

-   Klinšu rēgs, Joreks īsi noteica.

Nākamajā brīdī parādījās Serafīna Pekkala un, piespiedusies groza malai, uztraukti teica:

-    Mums uzbrūk klinšu rēgi. Ir jānosēdina balons un jācīnās pretī. Viņi…

Bet Lira teiktā beigas nesadzirdēja, jo atskanēja tri­cinoša, plosoša skaņa, un viss sasvērās. Tad briesmīgs trieciens trīs cilvēkus atsvieda sāņus pret balona malu, kur atradās Joreka Bērnisona bruņas. Lācis ar savu lielo ķetnu centās noturēt viņus grozā, kas bīstami mētājās. Serafīna Pekkala bija pazudusi. Troksnis bija briesmīgs, bet visskaļākie bija klinšu garu kliedzieni, Lira redzēja viņus zibam garām un sajuta to šausmīgo smaku.

Tad bija briesmīgs rāviens, tik negaidīts, ka visi nokrita uz grīdas un grozs biedējošā ātrumā krita lejā, visu laiku virpuļodams. Bija tāda sajūta, ka viņi ir at­rauti no balona un nekontrolēti krīt lejā. Tad atkal sekoja grūdieni un triecieni un grozu sāka mētāt no vienas puses uz otru, it kā tas sistos starp divām ak­mens sienām.

Pēdējais, ko Lira redzēja: Li Skorsbijs notēmē pistoli klinšu garam tieši ģīmī un iešauj starp acīm; meitene bailēs aizvēra acis un paslēpa seju Joreka Bērnisona kažokā. Gaudošana, kliedzieni, vēja svilpošana, ievai­nota zvēra vaidiem līdzīgie groza krakšķi viss kopā radīja šausminošu troksni.

Tad bija vislielākais grūdiens, un Lira tika izmesta no groza. Meitenes rokas atlaidās, elpa aizsitās, un viņa izripoja ārā, veldamās kā kamols. Liras seja zem cieši savilktās kapuces bija aplipuši ar sausu, aukstu, kristālisku pulveri…

Tas bija sniegs; viņa bija iekritusi sniega kupenā. Meitene bija tik stipri sasitusies, ka tikko spēja domāt. Pāris sekunžu viņa gulēja nekustīgi, tad ar pūlēm sāka izspļaut sniegu no mutes un pūst, lai spētu ieelpot.

It kā nekas sevišķi nesāpēja, Lirai vienkārši trūka elpas. Uzmanīgi viņa mēģināja pakustināt rokas, kājas, pēdas un pacelt galvu.

Meitene gandrīz neko neredzēja, jo kapuce joprojām bija pilna ar sniegu. Ar pūlēm, it kā katra viņas roka svērtu tonnu, Lira nopurināja sniegu un palūkojās apkārt. Viņa ieraudzīja pelēku pasauli bālu pelēkumu, tumšu pelēkumu un melnumu, kur klīda miglas rēgi.

Vienīgie dzirdamie trokšņi bija attālie klinšu garu klie­dzieni augstu gaisā, kā arī viļņu triecieni pret klintīm.

-   Jorek! meitene sauca. Viņas balss bija klusa un dreboša, tad viņa mēģināja vēlreiz. Neviens neatbil­dēja. Rodžer! Lira sauca, bet atkal bez rezultāta.

Varētu likties, ka viņa palikusi viena uz šīs pasau­les, bet tā, protams, nebija Panteleimons pelītes vei­dolā izlīda no meitenes kombinezona, lai piebiedrotos viņai.

-    Es pārbaudīju, vai aletiometrs ir vietā, viņš teica, viss kārtībā. Nekas nav salauzts.

-   Mēs esam pazuduši, Pan! Lira iesaucās. — Vai tu redzēji tos klinšu rēgus? Un kā misters Skorsbijs uz viņiem šāva? Lai Dievs stāv mums klāt, ja tie nolai­dīsies šeit, uz zemes…

-   Varbūt labāk ejam meklēt grozu, viņš atbildēja.

-   Labāk tagad nebļaustīties, meitene atteica. Es tikko mēģināju, bet varbūt labāk to nedarīt, lai viņi nesadzirdētu. Es gribētu zināt, kur mēs esam.

-    Ja mēs to uzzināsim, tas mums var nepatikt, Panteleimons piebilda. Mēs tikpat labi varam atras­ties aizā, no kuras nevar izkļūt, un, kad migla izklīdīs, šie briesmoņi no augšas mūs ieraudzīs.

Brītiņu pagulējusi, Lira piecēlās un atklāja, ka viņi piezemējušies aizā starp divām apledojušām klintīm. Visu klāja ledaina migla; vienā pusē varēja dzirdēt viļņu šalkoņu, spriežot pēc skaņas stipruma, — kādu piecdesmit metru attālumā, bet no augšas joprojām nāca klinšu rēgu kliedzienu troksnis, lai gan šķita, ka tas it kā attālinās. Tumsā varēja saredzēt ne tālāk par diviem trim metriem, pat Panteleimona pūces acis ne­līdzēja.