Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Citādi viņš tagad būtu karalis, Lira teica. Un vēl es dzirdēju, ko Palmeras profesors no Džordanas koledžas stāstīja par Jofuru Raknisonu, jo viņš bija bijis ziemeļos un saticis to. Profesors teica… Kaut es varētu atcerēties, ko viņš teica… Man šķiet, to, ka Jofurs Rak­nisons esot ieguvis troni negodīgā ceļā vai kā tamlīdzīgi. Bet zināt, Joreks man vienreiz teica, ka lāčus nav iespē­jams apvest ap stūri, un pierādīja, ka tā tas arī ir, es nevarēju viņu apmānīt. Izklausās, ka viņi abi tikuši apkrāpti, gan Joreks, gan tas otrs lācis. Varbūt vienīgi lāči var piekrāpt lāčus, bet cilvēki ne. Izņemot… Tie ļau­dis TVollezundē tie taču Joreku apmānīja, vai ne? Toreiz, kad viņu piedzirdīja un nozaga viņam bruņas?

-   Ja lāči izturas kā cilvēki, varbūt tad viņus var ap­krāpt, teica Serafīna Pekkala, bet, ja lāči uzvedas kā lāči, tad nevar vis. Neviens lācis normāli nedzertu spirtu. Joreks Bērnisons to dzēra, lai aizmirstu savu izsūtītā kaunu, un tikai tāpēc trollezundiešiem izdevās viņu apmānīt.

-Ak jā, Lira piekrītoši pamāja. Viņai patika šī ideja. Viņa apbrīnoja Joreku un bija priecīga, ka atradusi apstiprinājumu lāča cēlumam. Jūs esat ļoti gudra, meitene teica. — Ja jūs man to nebūtu pastāstījusi , es to nekad neuzzinātu. Man šķiet, ka jūs varbūt pat esat gudrāka par Koulteres kundzi.

Viņi lidoja tālāk. Lira košļāja žāvētās roņa gaļas gabaliņu, ko atrada kabatā.

-   Serafin Pekkala, viņa pēc brītiņa ierunājās, kas ir Putekļi? Man liekas, ka visu nelaimju cēlonis ir Putekļi, bet neviens man nav izskaidrojis, kas tie tādi ir.

-   Es nezinu, Serafīna Pekkala atbildēja. Raganas nekad nav interesējušās par Putekļiem. Varu pateikt vienīgi to: kur ir mācītāji, tur ir bailes no Putekļiem. Koulteres kundze, protams, nav mācītājs, bet viņa ir ietekmīga Maģistērija aģente, un tā bija viņa, kas no­dibināja Ziedojumu padomi un piespieda Baznīcu uz­turēt Bolvangaru, un tikai tādēļ, ka viņai bija interese par Putekļiem. Mums nav saprotama viņas nostāja. Bet ir daudz kā tāda, ko mēs nekad neesam sapra­tušas. Mēs zinām, ka tatāri urbj caurumus galvaskau­sos, un varam vienīgi brīnīties par šo dīvaino rīcību. Putekļi, iespējams, ir kaut kas dīvains, un mēs par tiem brīnāmies, bet mēs sevi neraujam uz pusēm, lai izpētītu tos. Lai tas paliek Baznīcai.

-    Baznīcai? Lira brīnījās. Kaut kas viņai nāca at­miņā: meitene atcerējās sarunu ar Panteleimonu

Purvos par to, kas gan tas ir par spēku, kas kustina aletiometra rādītāju. Viņi bija sprieduši par fotodzirnaviņām uz altāra Gabriela koledžā un to, ka elemen­tārdaļiņu spēks virza lāpstiņas pa apli. Mācītājs toreiz bija licis saprast, ka pastāv saikne starp elementār­daļiņām un reliģiju.

-   Tā varētu būt, meitene piekrītoši pamāja. Galu galā Baznīca daudz ko tur slepenībā. Tomēr pārsvarā tie visi ir seni noslēpumi, bet Putekļi ir kaut kas jauns, cik zinu. Varbūt lords Ezriels man to izskaidros…

Lira vēlreiz nožāvājās.

-    Es labāk atgulšos, viņa teica Serafinai Pekkalai, citādi vēl nosalšu. Uz zemes esmu piedzīvojusi auks­tumu, bet nekad tik lielu kā šeit. Man šķiet, es varētu nomirt, ja kļūs vēl aukstāks.

-   Tad apgulies un satinies zvērādās.

-   Tā arī darīšu. Ja jau kādreiz jāmirst, tad labāk šeit, augšā. Toreiz, kad viņi mūs palika zem tā asmens, man likās, ka nu ir cauri… Mums abiem tā šķita. Tas bija tik nežēlīgi! Bet tagad mēs pagulēsim. Pamodiniet mūs, kad būsim galā, Lira teica un ieritinājās zvērādu kaudzē, cieši piespiezdamās guļošajam Rodžeram; visas maliņas viņai bija stīvas un sāpēja no lielā aukstuma.

Un tā četri ceļinieki lidoja tālāk, aizmiguši ledus kris­tāliem klātā balonā, pamazām tuvodamies Svalbāras klintīm un ledājiem, ugunsšahtām un ledus fortiem.

Serafina Pekkala pasauca aeronautu, un viņš tūlīt pat pamodās. Lai gan Lī Skorsbijs no aukstuma bija kā apdullis, pēc groza kustībām viņš saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Spēcīgs vējš mežonīgi raustīja balonu, un raganas tik tikko spēja noturēt virvi. Ja viņas palaistu to vaļā, balons tūlīt pat tiktu aiznests ar ātrumu simt piecdesmit kilometru stundā, un, uzmetot skatienu kompasam, bija skaidrs, ka uz Novaja Zemļa pusi.

-   Kur mēs esam? Lira dzirdēja viņu saucam. Mei­tene bija pusaizmigusi un ar grūtībām spēja noturēt līdzsvaru, visi viņas locekļi bija stīvi no aukstuma.

Raganas atbildi viņa nesadzirdēja, bet no kapuces apakšas laternas gaismā ieraudzīja, ka Lī Skorsbijs ir ieķēries karkasā un velk virvi, kas piestiprināta pie balona. Viņš parāva to, it kā pārvarēdams kādu šķēr­sli, un, palūkojies augšup tumsā, apmeta virvi ap stip­rinājuma gredzena spaili.

-   Es izlaižu ārā mazliet gāzes, viņš uzsauca Serafīnai Pekkalai. Mēs samazināsim augstumu. Esam pārāk augstu.

Ragana kaut ko atkliedza par atbildi, bet Lira atkal to nesadzirdēja. Arī Rodžers sāka mosties; groza krakšķēšana spēja uzmodināt pat vislielāko guļavu, nemaz nerunājot par šūpošanos un iekritieniem. Rodžera dē­mons un Panteleimons saspiedās kopā kā mazi mērkaķīši, bet Lira centās gulēt mierīgi un nelēkt augšā no bailēm.