Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Grozs izrādījās daudz ietilpīgāks, nekā viņai bija licies. Gar malām bija statīvi ar aparatūru, uz grīdas zvērādu kaudzes, skābekļa baloni un daudz citu lietu, pārāk sīku, lai miglā saskatītu, kam tās domātas.

-   Vai mēs esam mākonī? — Lira jautāja.

-     Nūja. Uzmet savam draugam zvērādas, kamēr viņš vēl nav pārvērties par lāsteku. Ir auksts, bet būs vēl aukstāk.

-   Kā tu mūs atradi?

-   Raganas. Viena raganu kundze vēlas ar tevi apru­nāties. Kad tiksim ārā no mākoņa, uzņemsim virzienu un tad varēsim apsēsties un papļāpāt.

-   Jorek, Lira teica, paldies, ka atnāci.

Lācis noņurdēja un iekārtojās, lai izlaizītu asinis no brūcēm. Balons viņa pusē bija sasvēries uz viena sāna, bet tas nekas. Rodžers bailīgi šķielēja uz viņa pusi, bet lācis viņu neņēma vērā. Lira notupās uz ceļiem un, piespiedusi zodu groza malai, platām acīm lūkojās pūkainajā mākonī.

Jau pēc dažām sekundēm balons bija ārā no tā un, joprojām strauji palielinot augstumu, traucās debesīs.

Kas par skatu!

Tieši virs viņiem lielā aplī viļņojās balons. Priekšā un virs galvas Aurora liesmoja tik spoži un vareni kā nekad agrāk. Tā bija visapkārt, tik tuvu, it kā būtu daļa no Liras. Milzīgas gaismas strēles virmoja un pli­vinājās kā eņģeļa spārni; brīnumainas kvēles kaskādes traucās lejup neredzamās aizās, lai tur kārtotos ezeru virpuļos vai šūpotos debesīs kā ūdenskritums.

Lirai aizrāvās elpa no redzētā, bet, paskatoties lejā, pavērās vēl burvīgāka aina.

Cik tālu vien sniedzās skats, visos virzienos līdz pašam horizontam stiepās balti sakultu putu bezga­lība. Šur un tur pacēlās netveramas virsotnes un grima aizplīvuroti bezdibeņi, bet kopumā likās, ka nepār­trauktā straumē slīd ledāji.

Bet cauri tam pa vienai un divām, kā arī lielākās grupās tuvojās melnas ēnas graciozās, stūrainās ra­ganu figūras uz priežkoka slotām.

Viņas lidoja ātri, bez piepūles, aizvien tuvāk balo­nam metot virāžu apļus. Tad viena tā, kurai bija loks un kura bija izglābusi Liru no Koulteres kundzes, nu jau lidoja tieši blakus grozam, un meitene pirmoreiz redzēja viņu tuvumā.

Viņa bija jauna — jaunāka par Koulteres kundzi; gaišmataina, ar spožām, zaļām acīm; tāpat kā citas ra­ganas, ģērbta melni svītrotā zīda tērpā, bez zvērādām, bez cimdiem vai kapuces. Likās, ka viņa vispār nejūt aukstumu. Ap raganas pieri bija vienkāršs sarkanu puķu vainadziņš. Spīgana sēdēja uz savas priedeskoka slotas kā uz kumeļa, un šķita, ka viņa jāj tikai kādu metru no pārsteigtās Liras.

-   Lira?

-   Jā! Un jūs būtu Serafīna Pekkala?

-   Jā, es tā esmu.

Tagad Lira saprata, kāpēc Ferders Korems bija viņu iemīlējis un kāpēc šī mīlestība bija salauzusi vīra sirdi, lai gan pirms brīža meitenei nebija ne jausmas par šādām lietām. Ferders Korems kļuva vecs, viņš bija vecs, salauzts vīrs, bet viņa būs jauna vēl gadsimtiem ilgi.

-   Vai pie tevis ir simbolu rādītājs? — ragana jautāja balsī, kas saplūda ar pašas Auroras virmojošajām, dziedošajām skaņām, tāpēc Lira, klausoties šai burvībā, tik tikko aptvēra vaicātā saturu.

-   Jā. Tas ir man kabatā, drošībā.

Spēcīgu spārnu vēzienu troksnis vēstīja par vēl kādu atnācēju, un tur jau tas planēja lielais dēmons-zoss. Viņš kaut ko pateica raganai, tad palidoja sāņus, lai apmestu plašu loku apkārt balonam, kas turpināja celties augšup.

-   Ģiptieši izdemolējuši Bolvangaru, teica Serafīna Pekkala. Viņi nogalinājuši divdesmit divus apsargus, deviņus darbiniekus un nodedzinājuši pārējo ēkas daļu, kas vēl nebija sadegusi. Viņi to iznīcinās pilnībā.

-   Un kas ir ar Koulteres kundzi?

-   Nekādu ziņu.

Viņa mežonīgi iekliedzās, un pārējās raganas sapul­cējās ap to un lidoja līdzās balonam.

-   Mister Skorsbij, Serafīna Pekkala teica. Lūdzu, virvi.

-    Kundze, esmu jums ļoti pateicīgs. Mēs joprojām ceļamies augšup. Man šķiet, ka vēl kādu brīdi celsimies. Cik daudz jūsējo būs vajadzīgs, lai aizvilktu grozu uz ziemeļiem?

-   Mēs esam stipras, — ragana tikai noteica.

Lī Skorsbijs iesēja resno virvi ar ādu klātā dzelzs gredzenā, kas saturēja balona karkasu, pie kura turējās grozs. Kad virve bija kārtīgi nostiprināta, viņš izsvieda brīvo galu no groza, un tūlīt pat tam klāt metās sešas raganas, saķēra to un sāka vilkt, savas priedes­koka slotas pagriezdamas uz Polārzvaigznes pusi.

Balonam sakustoties šajā virzienā, Panteleimons put­niņa veidolā uzsēdās uz groza malas. Rodžera dēmons izlīda paskatīties, bet drīz vien ielīda atpakaļ, jo Ro­džers, tāpat kā Joreks Bērnisons, bija cieši aizmidzis. Vienīgi Lī Skorsbijs negulēja; mierīgi zlžļādams tievu cigāru, viņš vēroja aparātus.

-   Tātad, Lira, Serafīna Pekkala teica. Vai tu zini, kāpēc jūs dodaties pie lorda Ezriela?

Lira bija pārsteigta. Lai atdotu viņam aletiometru, protams! viņa atbildēja.

Meitene nekad nebija domājusi par šo jautājumu tas taču bija pats par sevi saprotams! Tad viņa atcerē­jās savu pirmo vēlēšanos, bet tas bija tik sen, ka viņa jau bija paguvusi to aizmirst.

-    Nu… Lai palīdzētu viņam izglābties. Mēs viņam palīdzēsim aizbēgt.

Tagad, kad Lira to pateica, tas likās absurds. Izglāb­ties no Svalbāras? Neiespējami!