Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Koulteres kundze griezīgā balsi izkliedza komandas ziemeļtatāru valodā. No sniega virpuļa iznira vesela kareivju vienība ar ieročiem un rūcošiem dēmoniemvilkiem. Vadonis, ieraudzījis, ka Koulteres kundze cī­nās ar Liru, ar vienu roku saņēma meiteni kā lelli un iegrūda kamanās, kur viņa apdullusi palika klusu.

Atskanēja šāviens, tad vēl viens, jo ģiptieši bija pa­manījuši, kas notiek. Bet ir bīstami šaut, kad neredzi savējos. Tatāri, sapulcējušies ap ragavām ciešā aplī, varēja droši šaut putenī, bet ģiptieši neuzdrošinājās raidīt atbildes šāvienus, lai neievainotu Liru.

Kā viņa pārdzīvoja! Un cik nogurusi jutās…

Galva dūca, domas nestrādāja, bet meitene piespieda sevi piecelties un meklēt Panteleimonu, kurš joprojām tajā pašā veidolā cīnījās ar pērtiķi, viņa āmrijas žokļi bija cieši iecirtušies zeltainajā ķepā. Bet kas bija tas?

Taču ne Rodžers?

Jā, Rodžers viņš sita Koulteres kundzei ar dūrēm un spēra ar kājām, blieza savu galvu pret viņējo, līdz visbeidzot kāds tatārs notrieca viņu zemē kā mušu. Tas viss likās kā murgs: balts, melns, kaut kas zaļš plivi­nājās viņas acu priekšā, skrandainas ēnas, skrejošas gaismas…

Pēkšņi sniega aizkars pavērās un, metāla plāksnēm čīkstot un šķindot, parādījās Joreks Bērnisons. Jau pēc brīža varenie žokļi koda pa labi un pa kreisi, ķetnas plēsa bruņas uz krūtīm, zibēja balti zobi, melna dzelzs, sarkana, slapja spalva…

Un tad kāds ar milzu spēku cēla Liru augšup. Viņa paķēra sev līdz ari Rodžeru, izraudama zēnu no Koul­teres kundzes rokām un cieši piespiezdamās tam.

Bērnu dēmoni, kas abi bija putnu veidolā, pārsteigumā ķērca un vēzēja spārnus, jo ap viņiem kāds plivinājās vēl spēcīgāk. Tad Lira gaisā sev blakus ieraudzīja raganu vienu no tām graciozajām, skrandainajām ēnām augstu gaisā, ko bija redzējusi toreiz, bet nu spīgana bija tik tuvu, ka to varēja aptaustīt. Raganas kailajās rokās (šai ledaini aukstajā gaisā!) bija loks, kuru viņa ar savām bālajām plaukstām atvilka un ar kuru izšāva bultu tieši vistuvāk esošā tatāra bruņucepures acu spraugā.

Bulta ietriecās acī, un puse no tās iznāca ārā pa­kausī. Vīrieša dēmons-vilks pazuda gaisā, pirms vēl saimnieks bija nokritis uz zemes.

Augšup! Liru un Rodžeru kāds paķēra un nesa augšup izrādījās, ka viņu nespēkā gurstošie pirksti turas pie priedeskoka slotas, uz kuras graciozi sēdēja jauna ragana. Viņa nogriezās pa kreisi un lejup, bet no turienes viņiem pretī tiecās kaut kas liels.

Lidotāji iekrita sniegā tieši blakus Lī Skorsbija gaisa balona grozam.

-   Rāpies iekšā, teksasietis sauca, un ievelc taču arī savu draugu. Vai lāci redzējāt?

Lira redzēja, ka trīs raganas tur ap lielu akmeni ap­sietu virvi, akmens līdzīgi enkuram neļāva kustīga­jam balonam atrauties no zemes.

-   Kāp iekšā! Lira uzsauca Rodžeram, pārvēlās pāri ar ādu apsistajai groza malai un ievēlās sniega kupenā tā iekšpusē. Pēc brīža Rodžers uzkrita meitenei virsū, un vēl pēc brīža zemi satricināja varens rēciens.

-     Šurp, Jorek! Kāp iekšā, veco zēn! kliedza Lī Skorsbijs, un pītais grozs iekrakšķējās un saliecās, kad pāri tā malai pārvēlās lācis.

Te vēja brāzma uz bridi izkliedēja miglu un sniegu, un Lira pēkšņi varēja skaidri saskatīt visu, kas notiek apkārt. Viņa redzēja, ka ģiptiešu cīnītāji Džona Fā va­dībā vajā tatāru arjergardu, dzenot to liesmojošo Bol­vangaras drupu virzienā; redzēja, ka citi ģiptieši palīdz bērniem sakāpt ragavās un ievīsta viņus siltās zvēr­ādās; redzēja, ka Ferders Korems saspringti vēro kau­jas lauku, atspiedies uz nūjas, un viņa rudais dēmons lēkā pa sniegu un ari vērīgi skatās apkārt.

-   Ferder Korēm! Lira sauca. Mēs esam šeit!

Sirmgalvis sadzirdēja viņu, pagriezās un pārsteigts

nolūkojās, kā raganas tur nospriegoto balona virvi un Lira enerģiski māj viņam ar roku.

-    Lira! — viņš iekliedzās. Vai ar tevi viss kārtībā, meitēn? Tev nekas nekait?

-   Labāk nevar būt! viņa atkliedza. Paliec sveiks, Ferder Korēm! Uz redzēšanos! Aizvediet visus bērnus mājās!

-    Noteikti aizvedīsim, zvēru pie dzīvības! Laimīgu ceļu, mans bērns, laimīgu ceļu… laimīgi, dārgā…

Tai pašā brīdī aeronauts pamāja ar roku, dodot zīmi, un raganas atlaida vaļā virvi.

Tūlīt pat balons pacēlās un neticamā ātrumā traucās augšup blīvajā sniegā. Pēc brīža zeme jau bija izzudusi miglā, un prom viņi bija, aizvien ātrāk un ātrāk Lirai likās, ka neviena raķete nespētu tik ātri uzlidot. Mei­tene turējās pie Rodžera, un straujā pacelšanās gaisā spieda viņus pie groza grīdas.

Lī Skorsbijs priecājās un smējās, savā teksasieša manierē izkliegdams mežonīgus sajūsmas saucienus. Joreks Bērnisons mierīgi raisīja vaļā savas bruņas, ar nagiem veikli atāķēdams visus savienojumus, un no­ņemtās daļas salocīja un salika kaudzē. Ārpusē varēja dzirdēt, kā plakšķēdamas gaisu šķeļ priežu slotas, un skrandainas ēnas liecināja, ka raganas viņus pavada šai lidojumā.

Mazpamazām Lira atguva elpu un līdzsvaru, un sirds sāka pukstēt mierīgāk. Meitene piecēlās un palūkojās apkārt.