Zibens zaglis

Hīrons norādīja uz brīvdabas paviljonu — baltu grieķu kolonnu ieskauts, tas slējās pakalna galā ar skatu uz jūru. Savi divpadsmit akmens galdi. Nekāda jumta. Nekādu sienu.

— Un kas notiek, ja līst? — es painteresējos.

Hīrons uz mani paskatījās tā, it kā man būtu aiz­braucis jumts. — Ēst taču vajag tik un tā, vai ne? — Un es nospriedu likties mierā.

Visbeidzot viņš parādīja man namiņus. Visi divpad­smit bija sapiedušies pudurī mežainajā ezerkrastā. Na­miņi bija izkārtoti puslokā — divi vidū, pa pieciem spār­nos. Un tik neparastas celtnes mūžā nebija redzētas.

Ja neņem vērā, ka ikkatram namiņam virs durvīm bija liels misiņa numurs (pārskaitļi pa kreisi, nepārskaitļi pa labi), tiem nebija itin nekā kopīga. Devītajam bija tādi kā fabrikas dūmeņi. Ceturtajam sienas bija apaugu­šas tomātu stīgām un jumts — no velēnām. Septītais šķita izkalts no tīra zelta un saulē staroja tik spožs, ka acis žilba. Priekšpagalms visiem bija kopīgs — zāliens, tik plašs kā futbola laukums, izrotāts ar sengrieķu statu­jām, strūklakām, puķu dobēm un dažu labu basketbola grozu (tas vairāk manā gaumē).

Pagalma vidū bija liels, ar akmeņiem izlikts pavards. Pēcpusdiena bija no siltajām, tomēr tur kūrās uguns. Ogles ar kruķi bikstīja gadus deviņus veca meitene.

Namiņi numur viens un divi — ieloka vidū —, iz­skatījās pēc mauzoleju komplekta: lieli balta marmora krāvumi, rotāti ar resnām kolonnām. Nams numur viens bija lielākais un masīvākais no visiem divpadsmit. No­spodrinātās bronzas durvis vizēja kā hologramma, tā ka skaties, no kuras puses gribi, tām pāri krustu šķērsu šā­vās gaismas zibšņi. Otrais namiņš šķita nedaudz gracio­zāks — kolonnas bija slaikākas un rotātas ar granātābeles un ziedu vijām. Sienās iegravēti greznojās pāvi.

—  Zevs un Hēra? — es minēju.

—  Tieši tā, — Hīrons atteica.

—   Namiņi izskatās neapdzīvoti.

—   Daži tādi ir. Tiesa. Pirmajā un otrajā neviens ne­dzīvo.

Nu labi. Tātad katram namiņam ir savs dievs — kā talismans. Divpadsmit namiņi divpadsmit Olimpa die­viem. Bet kāpēc dažiem jāstāv tukšiem?

Apstājos pie pirmā namiņa pa kreisi — pie trešā.

Tas nebija ne tuvu tik augsts un masīvs kā nr.l, bet garš, pazems un masīvs. Ārsienās — raupjš, pelēks, glie­mežvākiem un koraļļiem izlikts akmens, it kā plātnes būtu izceltas no jūras dzelmes. Ieskatījos pa durvju spraugu, un Hīrons tūliņ iesaucās: — Tavā vietā es tā vis nedarītu!

Iekams viņš mani atrāva atpakaļ, samanīju sāļu smaržu — kā Montokas jūrmalas vēju. Sienas iekšā spī­guļoja kā perlamutrs, un tur bija trīs divstāvu gultas, iz­klātas zīda palagiem. Tomēr nekas neliecināja, ka tajās kāds gulējis. Uzvēdīja tādas skumjas un vientulība, ka es nopriecājos, kad Hīrons, uzkrāvis man plaukstu uz pleca, ieteicās: — Iesim nu tālāk, Persij!

Pārējos namiņos dzīvība sita augstu vilni.

Piektais numurs bija koši sarkans — tiešām tāds kā šā tā apķēpāts, it kā krāsu kāds būtu lējis virsū, šļakstīda­mies ar spaiņiem vai saujām. Jumta kori apjoza dzeloņ­stieples. Virs durvīm rēgojās izbāzta mežakuiļa galva, un kuilis mani it kā paturēja acis. Iekšā kustēja pulks visai nešpetnu bērnu: i meitenes, i puikas kāvās un strīdējās, fonā dārdēja rokmūzika. Visskaļākā bija trīspadsmit, četrpadsmit gadus veca meitene. Zem plankumota mili­tāra mundiera viņa bija pavilkuši superliela izmēra kreklu ar nometnes simboliku. Mani piefiksējusi, viņa ļauni nosmīnēja. Atmiņā uzreiz uznira Nensija Bobofita, lai gan šī te bija daudz prāvāka un no skata spēcīgāka, un mati viņai bija gari un lēkšķaini, un brūni, nevis sar­kani.

Gāju tālāk, lūkodams turēties pa gabalu no Hīrona pakaviem. — Vai tad citu kentauru te nav? — es iepra­sījos.

—   Nē, nav, — Hīrons skumji novilka. — Diemžēl jāatzīst, ka mani ciltsbrāļi ir mežonīgi un nepiejaucējami. Kentaurus var sastapt laukos un mežos vai arī lie­los sporta svētkos. Taču te tu nevienu citu neieraudzīsi.

—   Jūs teicāt — jums vārdā Hīrons. Vai jūs tiešām esat…

Pieliecis galvu, viņš man uzsmaidīja. — Tas pats Hīrons? Kas bijis par skolotāju Hēraklam un kas viss ne? Jā, Persij, es pats.

—   Bet vai tad jums nepienāktos būt jau zem zemes?

Hīrons apklusa — itin kā aizdomājies. — Taisnību

sakot, es nezinu, kas pienākas, kas ne. Jo ir tā, ka beigts es nemaz nevaru būt. Redz, sensenos laikos dievi piepil­dīja manu vēlēšanos. Gribēju turpināt strādāt to darbu, kas man patika. Biju gatavs skolot hērojus, kamēr vien tādi būs. Līdz ar to esmu daudz guvis… un daudz ko zaudējis. Taču joprojām esmu tepat, tad jau iznāk, ka joprojām esmu vajadzīgs.

Iedomājos, kā tas ir — strādāt par skolotāju trīstūk­stoš gadu. Es savā vēlmju sarakstā neko tādu nemūžam neierakstītu.

—  Vai tad neapnīk?

—    Nē, nē, — Hīrons attrauca. — Dažbrīd ir ļoti smagi, bet apnikt neapnīk, nē.

—  Kāpēc smagi?

Hīrons atkal izlikās par kurlu.

—    Ē, re! — viņš izsaucās. — Anabeta mūs jau gaida.

Gaišmatainā meitene, ko biju jau redzējis Lielajā mājā, lasīja grāmatu, iekārtojusies uz rindas galā pēdējā, vienpadsmitā namiņa lieveņa.

Kad piegājām klāt, viņa mani kritiski noskatīja, it kā joprojām nespētu aizmirst, kā esmu slienājies.