Zibens zaglis

—  Nē, — viņš nocirta kā ar cirvi. — Tur nav nevie­nas dzīvas būtnes.

Man palika iespaids, ka melots nav. Tomēr vienlīdz zināju, ka tur aiz aizkara kāds kustējies.

—  Iesim nu tālāk, Persij! — Hīrons bilda it kā bez­rūpīgi, taču mazlietiņ samāksloti. — Sazin cik te vēl ko redzēt.

Devāmies pāri zemeņu laukiem, kur nometnieki lasīja pilnus kurvjus zemeņu, kamēr satīrs pūta sta­bulē.

Hīrons pastāstīja, ka nometne izaudzējot lielisku ražu, ko piegādājot Ņujorkas restorāniem un Olimpa kalnam. — Tas atlīdzina izdevumus, — viņš skaidroja. — Un zemenes nobriest gandrīz pašas no sevis.

Viņš teica, ka ražu vairojot misters D.: augi plaukstot un zeļot kā traki, kad viņš dzīvojoties turpat tuvumā. Vislabāk izdodoties ar vīnogulājiem, bet misteram D. esot aizliegts ar tiem ņemties, tāpēc tagad visi audzējot zemenes.

Noskatījos uz satīru, kas pūta stabulē. Viņa dziesma lika kaitēkļiem pulkiem vien doties projām no zemeņu dobēm, it kā tur būtu sakurta nāvējoša uguns. Iedomā­jos — nez vai Grovers arī mācētu uzburt tādu dziesmu?

Nez vai misters D. viņu joprojām strostē kādā lielās mājas istabā?

—  Grovers taču nedabūs dikti pa mici, ko? — ievai­cājos Hlronam. — Nu… viņš mani tiešām labi sargāja. Tiešām.

Hīrons nopūtās. Norāvis savu tvīda žaketi, viņš to uzsvieda uz zirga muguras kā seglus. — Grovers ir sap­ņotājs, Persij. Izsapņo visu ko, kas dulls. Lai ko tādu īste­notu, viņam vispirms jāapliecina sevi kā izcilu, dros­mīgu sargu — tādu, kas atrod jaunu nometnieku un to sveiku un veselu nogādā Pusdievu kalnā.

—   Bet to viņš ir paveicis!

—  Es tev varētu piekrist, — teica Hīrons. — Tomēr ne jau es esmu lēmējs. Spriedīs Dionīss un Vecajie. Un diez vai viņa veikums tiks vērtēts kā sekmīgs. Galu galā, Grovers tevi Ņujorkā pazaudēja. Tad nelaimīgā kārtā… ūū, nu… gāja bojā tava māte. Un vēl tas, ka Grovers bija bez samaņas, kad tu pārvilki viņu pāri īpašuma robežai. Padome varētu apšaubīt, vai kas tāds uzskatāms par Grovera drosmes apliecinājumu.

Gribējās iebilst. Ne jau Grovers bija vainojams visā, kas noticis. Es pats jutos tiešām, tiešām vainīgs. Nebūtu es aizšmaucis no Grovera autoostā, viņš tādās nepatik­šanās nebūtu iekūlies.

—  Viņš taču vēl varēs visu labot, ja?

Hīrons saviebās. — Man žēl, Persij, bet tieši šī jau bija tā reize, kad viņam bija dota iespēja visu labot. Pa­dome jau tā ar gariem zobiem atvēlēja vēl otru iespēju — pēc visa, kas notika toreiz, pirms pieciem gadiem. Zvēru pie Olimpa, es pats viņam liku pie sirds, lai nogaida, pirms atkal ķeras pie darba. Attīstībā viņš tomēr aizka­vējies…

—  Cik tad viņam gadu?

—  Ai, divdesmit astoņi.

—   Ko? Un viņš mācās sestajā klasē?

—   Satīri nobriest uz pusi lēnāk nekā cilvēki, Persij. Pēdējos sešos gados Grovers bijis pielīdzināms tādam pamatskolniekam.

—  Šausmas.

—   Nūjā, — Hīrons piebalsoja. — Lai nu kā, Grovers pat pēc satīru kritērijiem ir tāds kā atpalicis un mežu maģijā vēl galīgi nav iepraties. Diemžēl par visu vari tie­cās īstenot savu sapni. Varbūt tagad piemeklēs sev kādu citu ceļu…

—  Tas nav godīgi, — es teicu. — Kas tad bija tai pir­majā reizē? Tiešām tik ļauni?

Hīrons ar skubu novērsās. — Ejam, ko?

Bet es vis nebiju ar mieru tik vienkārši mainīt sarunas tematu. Kad Hīrons pieminēja manas mātes likteni, man radās iespaids, ka viņš tīšuprāt izvairās pieminēt nāvi. Prātā sarosījās doma — iekūrās kā sīka, cerīga liesmiņa.

—   Hlron? — ieminējos. — Ja reiz dievi, Olimps un viskautkas tāds ir reāls…

—  Jā, bērns?

—  Vai tas nozīmē, ka pastāv arī Pazeme? .

Hīrona seja apmācās.

—   Jā, bērns. — Viņš apklusa, it kā piemeklēdams īstos vārdus. — Ir tāda vieta, kurp gari dodas pēc nāves. Bet pagaidām… kamēr nezinām neko vairāk… es tev ieteiktu par to vis galvu nelauzīt.

—  Tas ir kā — kamēr nezinām neko vairāk?

—  Ejam, Persij! Apskatīsim, kas tur, mežā.

Jo tuvāk, jo kļuva skaidrāks, ka mežs tiešām ir mil­zīgs. Ar to bija aizaugusi vismaz ceturtā daļa ielejas, un koki bija tik augsti un blīvi saspiedušies, ka tiešām va­rēja iedomāties — kopš indiāņiem te neviens nekad nav kāju spēris.

Hīrons ieteicās: — Tur ir sazin kas. Ja sadomā brist iekšā, neej plikām rokām.

—   Kas — sazin kas? — es noprasīju. — Ko tad lai ņem līdzi?

—  Pats redzēsi. Karoga sacīkstes būs piektdienas va­karā. Zobens un vairogs tev ir?

—   Pašam savējie…?

—   Nūjā, — Hīrons atteica. — Laikam jau nav gan. Manuprāt, tev derēs piektais izmērs. Pēcāk iegriezīšos arsenālā.

Gribēju apvaicāties, kas tā par vasaras nometni, kam pašai savs arsenāls, bet tāpat jau bija lērums visā kā, ko pārdomāt, tāpēc klimtām vien tālāk. Redzējām šautuvi, ezeru, kas pielāgots airēšanas sacīkstēm, staļļus (kas Hīronam, pēc visa spriežot, diez ko nepatika), šķēpmešanas placi, kordziedāšanai piemērotu amfiteātri un arēnu, kur, ja ticam Hīronam, notika cīņas ar zobeniem un šķēpiem.

—  Kaušanās ar zobeniem un šķēpiem? — es pārvai­cāju.

—    Tā tiek kārtotas attiecības starp namiņiem, — viņš paskaidroja. — Ne jau līdz nāvei. Parasti. Nūjā, un re, kur ēdnīca.