Zibens zaglis

—   Nu, tāds Olimpa kalns Grieķijā ir. Un ir dievu mājoklis, kur sastopas visi viņu spēki, un savulaik tas tiešām bija Olimpa kalnā. Aiz cieņas pret senlaiku tra­dīcijām šajā ziņā joprojām tiek piesaukts Olimpa kalns, tomēr pils pārvietojas, Persij, līdz ar pašiem die­viem.

—   Jūs gribat teikt, ka sengrieķu dievi ir te? Tāpat kā.. Amerikā?

—  Nūjā, skaidrs. Dievi migrē līdz ar Rietumu civili­zācijas kodolu.

—  Ar ko?

—   Bet, Persij! Līdz ar to, ko mēdz dēvēt par "Rie­tumu civilizāciju". Vai tu iedomājies to esam par tādu kā abstraktu nojēgumu? Nē, tas ir dzīvīgs spēks. Kolektīva apziņa, kas spoži kvēlojusi tūkstošiem gadu. Un dievi ir tās daļa. Varētu pat teikt, ka dievi ir to radījuši, vismaz ar to saistīti tik ciešām saitēm, ka iznīkt varētu vien līdz ar visu Rietumu civilizāciju. Liesma iesvēlusies Grieķijā. Tad, kā tev labi zināms — mazākais, ceru, ka ir zināms, jo par to es stāstīju savās stundās, — uguns pārsviedās uz Romu, un dievi tai līdzi. Jā, vārdi varbūt pārveido­jas — Zeva vietā Jupiters, Afrodītes vietā Venera un tā lalāk, bet spēki un dievi tie paši, tie paši.

—  Un tad viņi nomira.

—    Nomira? Nē. Vai tad Rietumi aizgāja zudībā? Dievi vienkārši uz laiku pārcēlās uz Vāciju, Franciju, Spāniju. Viņi devās turp, kur liesma acumirklī bija vis­kvēlākā. Pāris gadsimtu viņi pavadīja Anglijā. Atliek pa­skatīties, kas noticis arhitektūrā. Cilvēki dievus neaiz­mirst. Visur, kur dievi bijuši klāt pēdējos trīstūkstoš gados, viņi parādās gleznās, statujās, monumentālākajās celtnēs. Un jā, Persij, tagad viņi ir arī tavās Amerikas Sa­vienotajās Valstīs. Paskat — jūsu simbols ir Zeva ērglis! Rokfellera centrā — Prometeja statuja, Vašingtonā val­dības ēkām grieķu fasādes. Deru, ka Amerikā nav nevie­nas pilsētas, kur Olimpa dievi nebūtu plaši cildināti! Vai mums tas patīk, vai ne — un tici man, bija daudz tādu, kas viebās arī par Romu, — liesma patlaban kuras Ame­rikā. Tā ir Rietumu lielvara. Tāpēc arī Olimps ir te. Un tāpēc te esam mēs.

Tas nu bija par daudz, jo sevišķi tāpēc, ka es laikam tā kā skaitījos iekļauts Hīrona piesauktajos mēs, it kā mēs būtu viena un tā paša kluba biedri.

—   Hīron, kas jūs tāds esat? Kas… kas esmu es?

Hīrons pasmaidīja un sagrozījās, it kā grasītos izcel­ties no ratiņkrēsla, bet es zināju, kas tas nav iespējams. Viņam taču bija paralizētas kājas.

—    Kas tu esi? — viņš pārvaicāja. — Nu, vai starp mums maz ir kāds, kas negribētu dzirdēt atbildi uz šādu jautājumu? Bet pagaidām der tevi iekārtot gultiņā vien­padsmitajā namiņā. Tur būs ar ko iedraudzēties. Un rīt visa diena nodarbībām. Turklāt šovakar būs nometnes ugunskurs, un man tā garšo šokolāde!

Un tad viņš tiešām piecēlās no ratiņkrēsla. Taču tā ērmoti. Apsegs no kājām nokrita, bet kājas nesakustējās. Viduklis izstiepās garāks un stāvāks. Pirmajā mirklī iedomājos, ka viņam mugurā garš, balts samta apakškrekls, bet viņš cēlās arvien lielāks, augumā garāks par cilvēku, un es sapratu, ka apakškrekls nav nekāds apakškrekls. Tā bija rupjiem, baltiem sariem klāta muskuļota un dzīslaina krūteža. Un ratiņkrēsls nebija nekāds ratiņkrēsls. Tas bija tāds kā konteiners — apjomīga kaste ar riteņiem —, un laikam jau noburta, jo tas, kas tur izrā­dījās ievietojies, tur nekādi nespētu ievietoties. Iznira kāja — gara un mezglaina ar lielu, spožu pakavu galā. Tad otra priekškāja, tad gurni, un tad kaste bija tukša metāla čaula, kam piekabinātas divas viltus cilvēka kājas.

Skatījos uz zirgu, kas nupat bija izlīdis no ratiņ­krēsla: masīvs, balts rumaks. Tikai tur, kur pienācās būt kaklam, uz zirga rumpja bija uzpotēta mana latīņu valo­das skolotāja ķermeņa augšdaļa.

— Tik jauki! — teica kentaurs. — Sazin cik ilgi esmu notupējis sprostā, visi nagi notirpuši. Tagad tā, Persij Džekson, ejam nu sapazīties!

SEŠI ESMU ATEJAS ĶĒNIŅŠ

Kolīdz samierinājos ar faktu, ka mans latīņu valodas skolotājs ir zirgs, devāmies jaukā pastaigā, tomēr piesar­gājos, lai negados viņam nopakaļus. Pāris reižu bija iz­nācis brīvprātīgā kārtā vākt parkos mājdzīvnieku atstā­tās kakas, un, piedodiet, Hīrona pakaļgalam es neuzticē­jos ne tuvu tik droši kā priekšgalam.

Pagājām garām volejbola laukumam. Tur dažs labs sabikstījās. Viens norādīja uz Mīnotaura ragu, kas man bija līdzi. Cits noteica: — Tas ir viņš!

Pa lielākai daļai tur visi bija par mani vecāki. Arī viņu satīri bija lielāki par Groveru, un visiem mugurā nometnes oranžie krekli, bet pinkainās pēcpuses neap­sedza itin nekas. Es gan neesmu no kautrīgajiem, to­mēr visi uz mani blenza tā, ka sametās neomulīgi. It kā visi to vien gaidītu, lai es tagad sapsihojos vai tamlī­dzīgi.

Atskatījos uz lielo māju. Tā tiešām bija lielāka, nekā iedomājos: četri stāvi, balti apmalota debeszilgme, smal­kākā no sanatorijām. Sāku pētīt misiņa vējrāža ērgli, kad kaut kas iekrita acīs: kustība bēniņu logā. Tur — uz acu­mirkli — nokustējās aizkars, un man kļuva skaidrs, ka mani kāds novēro.

—  Kas tur ir? — noprasīju Hlronam.

Paskatījies, kurp rādīju, viņš rimās smaidīt. — Bē­niņi, nekas vairāk.

—  Tur kāds dzīvo?