— Kā tu zini par misis Dodsu?
— Tu runāji miegā.
— Bet tu viņu gandrīz vai nosauci par kaut ko… fūriju? Tās ir Aīda sūtītas mocītājas, ja?
Anabeta bažīgi noskatīja klonu, it kā zeme nupat varētu atvērties un viņu aprīt. — Vārdus labāk nepiesauc, pat ne šeit. Ja vispār par ko tādu runājam, saki — Laipnīgās.
— Klau, vai mēs vispār varam kaut ko piesaukt, lai tamdēļ nespertu zibens un pērkons? — Pats apzinājos, ka izklausās činkstīgi, bet acumirklī man bija vienalga. — Un vispār — kāpēc man jāapmetas tai vienpadsmitajā namiņā? Tur taču viss stāvgrūdām pilns! Kamēr turpat blakus tukšu namiņu, cik uziet!
Norādīju uz abiem vidus namiņiem, un Anabeta nobālēja. — Ne jau tev dots izvēlēties, kurš tev namiņš. To nosaka tas, kādi tev vecāki. Vai… kam tu esi bērns.
Viņa skatījās man virsū, it kā gaidīdama, lai apjēdzu.
— Mana mamma ir Sallija Džeksone, — es teicu. — Viņa strādā Centrālās dzelzceļa stacijas saldumu kioskā. Vismaz — līdz šim strādāja.
— Man žēl, ka tā iznāca ar tavu mammu, Persij… Bet ne jau par to es runāju. Es domāju to otru no vecākiem — tavu tēti.
— Viņš ir miris. Neesmu viņu saticis.
Anabeta nopūtās. Nopratu, ka tamlīdzīgā sarunā viņai iznācis iesaistīties ne pirmoreiz. — Tavs tētis nav miris, Persij.
— Kā tu tā vari teikt? Tu viņu pazīsti?
— Nē taču, nē, protams.
— Kā tad tu vari teikt, ka…
— Jo es pazīstu tevi. Nebūtu tu viens no mums, tevis te nebūtu.
— Tu par mani neko nezini.
— Ak tā? — viņa sabrīnījās. — Deru, ka esi ceļojis pa nez cik skolām. Deru, ka no visām esi izsperts ar speršanu.
— Kā…?!
— Jo tev ir disleksija. Visticamāk, arī uzmanības deficīta sindroms.
Mēģināju savaldīties, lai kāds tas satraukums. — Kāds visam šitam ar to sakars?
— Kopumā zīme gandrīz vai skaidrāka par skaidru.
Kad lasi, burti tā kā peld paši par sevi, ja? Tas tāpēc, ka tev prāts ieprogrammēts sengrieķiski. Un tas uzmanības deficīta sindroms — tu esi impulsīvs, nevari nosēdēt solā. Tur pie vainas tavi kareivja refleksi. Kaujas laukā tieši tie tev glābtu dzīvību. Par to uzmanību — tas tāpēc, ka tu saredzi par daudz, Persij, nevis par maz. Tev maņas ir daudz asākas nekā pārējiem mirstīgajiem. Skaidrs, ka skolotāji grib tevi sazāļot. Gandrīz visi bija monstri. Neviens no viņiem negribēja, lai ieraugi viņus patiesā paskatā.
— Izklausās, ka… Tu ko, esi pieredzējusi to pašu?
— Pa lielākai daļai mēs visi. Nebūtu tu tāds kā mēs, tu nebūtu sapazinies nedz ar Mīnotauru, nedz, vēl jo vairāk, ar ambroziju un nektāru.
— Ambroziju un nektāru?
— Ar ēdienu un dzērienu, ko tu dabūji, lai atspirgtu. Parasts puika, to ieēdis, būtu beigts. Asinis pārvērstos liesmā, kauli — smiltīs, un tu būtu pagalam. Skaties patiesībai acīs! Tu esi pusdievs.
Pusdievs.
Galvā man griezās tik daudz jautājumu, ka nevarēju izšķirties, kurš būtu tas pirmais.
Tad atskanēja piesmakusi balss: — Nu? Jauniņais?
Atskatījos. Šurp slāja druknā meitene no nesmukā sarkanā namiņa. Viņai nopakaļ stibīja vēl trīs citas — visas tādās pašās plankumainās jakās, tikpat ducīgas, neglītas un nešpetnas.
— Klarisa… — Anabeta nopūtās. — Varbūt labāk ej paspodrināt savu šķēpu vai ko tādu?
— Visādā ziņā, princesīt, — druknā atcirta. — Lai piektdienas vakarā varu tev to iegrūst ribās.
— Erre es korakas! — Anabeta noteica, un es sazin kā sapratu, ka tas grieķiski nozīmē: "Lasies pie vārnām!", lai gan nopratu, ka lāsts ir ļaunāks nekā izklausās. — Tev nav ne mazāko izredžu!
— Mēs tevi samalsim miltos, — Klarisa paziņoja, bet plakstiņš viņai noraustījās. Varbūt pašai tomēr trūka pārliecības, ka draudus izdosies īstenot. Viņa pievērsās man. — Kas tas par kverpli?
— Persij Džekson, — Anabeta mani uzrunāja, — iepazīsties ar Klarisu, Arēja meitu.
Sablisinājos. — Tā… kara dieva?
Klarisa novīpsnāja. — Tev kaut kas nepatīk?
— Nē, — es atteicu, atguvis dūšu. — Tagad vismaz skaidrs, no kurienes nāk sliktā smaka.
Klarisa ierēcās: — Pie mums jauniņos mēdz iesvētīt, Prisij.
— Esmu Persijs.
— Kaut vai. Ejam! Es tev parādīšu.
— Klarisa… — Anabeta lūkoja iespraukties pa vidu.
— Nejaucies, gudrīte atradusies!
Anabeta žēli saviebās, bet jaukties nejaucās, un es jau nemaz negribēju, lai viņa nāk talkā. Es tiešām biju jauniņais. Reputāciju man pienācās iekarot paša spēkiem.
Atdevu Anabetai savu Mīnotaura ragu, bet, kamēr gatavojos kautiņam, Klarisa jau bija mani sagrābusi aiz čupra un vilkšus vilka uz tādu kā betona paneļu ēku — uzreiz nopratu, ka tā ir vannu māja.
Spēru un situ. Kāvos neba pirmo reizi, taču tai milzu Klarisai bija dzelžains tvēriens. Viņa mani ievilka meiteņu mazgājamā telpā. Gar vienu sienu rindojās atejas podi, gar otru — dušas kabīnes. Telpā oda kā kurā katrā publiskā tualetē, un klusībā nodomāju — cik nu vispār kas tāds bija iespējams, kamēr Klarisa mani plūca aiz matiem: ja reiz te saimnieko dievi, vai tad nevarēja atļauties šikākus podus?
Klarisas draudzenes smējās kā kutinātas, un es lūkoju atrast sevī tos spēkus, kas ļāva tikt galā ar Mīnotauru, tomēr veltīgi.