Zibens zaglis

—  Jūs domājat, ka neatkarīgi no tā, vai kāds jums tic vai ne…? — es pajautāju.

—  Tieši tā, — Hīrons atteica. — Būtu tu dievs, ko tu teiktu, ja kādam labpatiktu tevi nosaukāt par mītu, par senlaiku pasaku, kas izskaidro, kā ceļas zibens? Ja nu es tev, Persij Džekson, teiktu, ka vienā jaukā dienā tu pats tiktu nodēvēts par mītu — tikai tāpēc, lai tas kalpotu par skaidrojumu tam, kā mazi puikas tiek galā ar to, ka zau­dējuši māti?

Sirds man iepukstējās straujāk. Sazin kāpēc viņš gri­bēja, lai es sadusmojos, bet ko tādu es negrasījos pieļaut. Teicu: — Tas man nepatiktu vis. Bet nekādiem dieviem es neticu.

—   Nūū, derētu gan, — misters D. nomurmināja. — Pirms kāds no viņiem tevi pārvērtis pelnos.

Te ierunājās Grovers: — L-lūdzu, ser. Viņš nupat zaudējis māti. Zēns ir šokā.

—  To laimi, to laimi, — misters D. noburkšķēja, iz­spēlēdams kārti. — Pietiek jau ar to, ka man strādājams lik nožēlojams darbs — ar puikām, kas caurcaurēm ne­ticīgie!

Viņš novēcināja roku, un uz galda parādījās biķeris, it kā saules gaisma acumirklī būtu savērpusies par stiklu. Biķeris pats no sevis pielija sarkana vīna pilns.

Man mute palika vaļā, bet Hīrons īpaši nelikās zinis.

—   Mister D.! — viņš tikai brīdinoši noteica. — Ko nedrīkst, to nedrīkst!

Pavēries uz vīnu, misters D. izlikās pārsteigts.

—   Ak vai! — Pacēlis acis pret debesīm, viņš iesau­cās: — Vecie niķi! Piedošanu!

Atkal nogranda pērkons.

Misters D. vēlreiz novēcināja roku, un vīna biķeris pārvērtās neskartā diētiskās kolas bundžā. Skumīgi no­pūties, viņš atpaukšķināja skārdeni un no jauna pievēr­sās kāršu partijai.

Hīrons man piemiedza ar aci. — Pirms laba laika misters D. iesvēla dusmās savu tēvu: iedraudzējās ar kādu driādu, kas bija izsludināta ārpus likuma.

—   Driādu? Meža nimfu? — es pārvaicāju, joprojām nespēdams novērsties no diētiskās kolas skārdenes, kas šurp bija atkļuvusi itin kā no kosmosa.

—   Jā, jā, — atsaucās misters D. — Tēvam labpatīk mani sodīt. Pirmajā reizē — aizliegums. Fūū! Neizsa­kāmi riebīgi desmit gadi! Otrajā reizē — nu, viņa tiešām bija smuka, un es nespēju novaldīties — otrajā reizē viņš izsūtīja mani šurp. Uz Pusdievu kalnu. Kur vasaras no­metne tādiem knēveļiem kā tu. "Labāk lai esi tur par pa­raugu," viņš man teica. "Strādā ar jaunuļiem, nevis tādus samaitā!" Hā! Tik netaisnīgi!

Nupat misters D. izskatījās pēc sešus gadus veca puišeļa, kas uzmetis lūpu.

—  Un… — es izstomīju, — jūsu tēvs būtu…?

—   No nemirstīgajiem, Hīron! — misters D. atsau­cās. — Rēķinājos, ka pamatus tam puikam būsit iestāstī­jis. Mans tēvs, protams, ir Zevs.

Prātā izskrēju cauri visiem sengrieķu mitoloģijas I). Vīns. Tīģerāda. Satīri, kas te darbojās kuplā skaitā. Grovers, kas tā zemojās, it kā būtu misteram D. kāds vergs.

—  Jūs esat Dionīss, — es teicu. — Vīna dievs.

Misters D. novaikstījās. — Kā šais dienās ierasts

teikt, ko, Grover? Kā bērni saka — ooo, jē?

—  J-jā, mister D.

—  Nu tad: ooo, jē, Persij Džekson! Tu ko — vai tad iedomājies, ka es varētu būt Afrodīte?

—  Jūs esat dievs.

—  Jā, bērns.

—  Dievs. Jūs.

Viņš pacirtās šurp, lai mani cieši uzlūkotu, un tais acīs pazibēja sarkanzila guns, kas lika manīt, ka šis sīkais, miesās izplūdušais činkstulis man atklājis tikai niecīgu daļu no tā, kas viņš ir īstenībā. Prātā uznira vīnogulāji, kas nožņaudz neticīgos, sareibuši kareivji, kas iekaisuši cīņas sparā, jūrasbraucēji, kas kliegdami noskatās, kā viņu rokas pārvēršas pleznās un sejas pār­top delfīnu purnos. Sapratu, ka misters D., ja nelikšos mierā, parādīs man vēl ko ļaunāku. Saindēs man sma­dzenes tā, ka es visu atlikušo mūžu pavadīšu polsterētā l rakomājas palātā.

—   Vai vēlies mani eksaminēt, bērns? — viņš rāmi noprasīja.

—  Nē. Nē, ser.

Spriedze mazliet noplaka. Misters D. atkal pievērsās kāršu spēlei. — Laikam būšu uzvarētājos.

—    Ne gluži, mister D., — iebilda Hīrons. Noplājis savas kārtis un sarēķinājis punktus, viņš paziņoja: — Uzvarējis esmu es.

Man likās, ka misters D. tūliņ izdarīs tā, lai Hīrona vietā ratiņkrēslā paliek tukša vieta, bet viņš tikai skaļi izpūta gaisu no nāsīm, it kā latīņu valodas skolotājam būtu zaudējis jau nez kuro reizi. Misters D. piecēlās, arī Grovers tāpat.

—   Esmu piekusis, — teica misters D. — Laikam iešu nosnausties pirms vakara padziedāšanas. Bet pirms tam, Grover, mums vēlreiz jāaprunājas par to visai nožēlo­jamo šāsreizes darbu.

Grovera seja pārklājās sviedru pērlītēm. — J-jā, ser.

Misters D. pievērsās man. — Vienpadsmitais na­miņš, Persij Džekson. Un uzvedies, kā pieklājas.

Viņš iebrāzās mājā, Grovers aizklunkurēja nopa­kaļus.

—   Grovers dabūs sukas? — es apvaicājos Hīronam.

Hīrons nopurināja galvu, pats gan no skata visai rai-

zīgs. — Vecais Dionīss jau nav izdzīvojis prātu. Vien­kārši pašam riebj tas darbs. Viņam taču tas… nu, varētu teikt, par sodu, un vēl gadus simt jāciešas, iekams viņš drīkstēs doties atpakaļ uz Olimpu.

—  Uz Olimpa kalnu? — es pārvaicāju. — Jūs gribat teikt, ka tur tiešām ir pils?