Zibens zaglis

Mēģināju saskatīt, kas tā par grāmatu, bet virsrakstu neizdevās saburtot. Laikam atkal bija saasinājusies tā mana disleksija. Tad apjēdzu, ka tur rakstīts galīgi ne an­gliski. Izskatījās pēc ķīniešu ābeces. Pareizāk sakot, grieķu burtiem. Bildēs rēgojās tempļi, statujas un visā­das kolonnas gluži kā grāmatās par arhitektūru.

—  Anabeta, — Hīrons ieteicās, — man pusdienlaikā loka šaušanas nodarbība. Vai savāksi Persiju no turie­nes?

—  Jā, ser.

—    Vienpadsmitais namiņš, — Hīrons uzrunāja mani, norādot uz durvīm. — Jūties kā mājās.

Salīdzinot ar visiem pārējiem namiņiem, vienpa­dsmitais izskatījās pēc vecās, labās kempinga mājeles — visādā ziņā pēc tiešām vecas. Slieksnis nomīts, brūnā krāsa lēkšķēm vien atlupusi. Virs durvīm — viens no tiem dakteru simboliem, kur spārnota kārts, ap ko apvi­jušās divas čūskas. Kā tas saucās…? Kaducejs.

Iekšā nebija vietas, kur ābolam nokrist, tur drūzmē­jās gan puikas, gan meitenes. Uz grīdas vienā klājienā guļammaisi. Izskatījās pēc vingrošanas zāles, kur Sarka­nais krusts ierīkojis evakuācijas nometni.

Hīrons iekšā negāja. Durvis viņam bija par šauru, liet visi, kas iekšā, viņu pamanījuši, cēlās kājās un bijīgi paklanījās.

—   Labi jau, labi, — Hīrons teica. — Lai nu veicas, Persij. Tiksimies vakariņās.

Un viņš aizrikšoja uz šautuves pusi.

Stāvēdams uz sliekšņa, noskatīju tos, kas namiņā. Ta­gad neviens vairs neklanījās. Visi pētīgi vērās uz mani. Tas man nebija nekas jauns. Sazin cik skolās jau pieredzēts.

—  Nu? — Anabeta skubināja. — Aiziet!

Tad nu es, gluži dabiski, paklupu pār slieksni un uz­reiz iztaisījos par pilnīgu muļķi. Viens otrs nospurcās, bet neviens nebilda ne vārda.

Anabeta nosaucās: — Persijs Džeksons — lai sveikts vienpadsmitajā namiņā!

—  Pastāvīgais vai pagaidām? — kāds ieprasījās.

Man nebija ne jausmas, ko atbildēt, bet Anabeta

atsaucās: — Pagaidām.

Visi nostenējās.

Priekšā panācās puika, no skata drusku vecāks par pārējiem. — Tikai mieru! Tāpēc jau mēs te esam. Laipni lūdzam, Persij! Vari iekārtoties uz gridas — re, te!

Viņš šķita gadus deviņpadsmit vecs un visai šefigs. Augumā liels, muskuļots, īsi apcirptiem gaišiem matiem un ar draudzīgu smaidu. Mugurā viņam bija oranžs krekls un īsbikses, kājās sandales un ap kaklu — ādas siksniņā savērtas piecas dažādkrāsu keramikas zīles. Vienīgi — no labās acs līdz zodam stiepās plata, balta, it kā dunča šķēluma rēta.

—   Tas ir Lūka, — Anabeta teica it kā pavisam citā balsī. Kad paskatījos, viņa — esmu gatavs zvērēt — pie­sarka. Manu skatienu pamanījusi, viņa tūdaļ atsala.

—  Tagad viņš būs tavs vecākais.

—  Tagad? — pārvaicāju.

—   Tu te esi pagaidām, — Lūka pacietīgi skaidroja.

—    Kad nav zināms, kurā namiņā tevi grūst, ieliek te. Vienpadsmitajā sanāk visi jaunpienācēji, visi viesi. Da­biski — kā gan citādi? Hermejs, mūsu aizgādnis, gādā par visiem ceļiniekiem.

Paskatījos uz to nieka pleķīti uz grīdas, kas man skai­tījās atvēlēts. Man nebija nekā, ko tur nolikt, ar ko iezī­mēt to, ka tas mans, — ne somas, ne drēbju, ne guļam­maisa. Tikai Mīnotaura rags. Iedomājos, ka varētu to tur nolikt, bet tad atcerējos, ka Hermejs ir arī zagļu dievs.

Aplaidu skatu visapkārt — cits namiņa iemītnieks pretim vērās nīgrs un aizdomu pilns, citam sejā muļķīgs smīns, cits skatījās tā, it kā kuru katru brīdi būtu gatavs izčamdīt man kabatas.

—  Cik ilgi man te jāpaliek? — noprasīju.

—  Labs jautājums, — atsaucās Lūka. — Kamēr beig­sies tas "pagaidām".

—  Un kad beigsies? Namiņš salīgojās smieklos.

—   Beidz nu, — Anabeta man lika pie sirds. — Es tev parādīšu volejbola laukumu.

—  To es jau redzēju.

—   Beidz.

Pieķērusies pie rokas, viņa vilka mani laukā. Dzir­dēju, ka visi tie, kas namiņā, paliek smiedamies.

Kad bijām tikuši gana tālu, Anabeta ieteicās:

—  Džekson, pacenties taču!

—   Ko?

Novaikstījusies viņa nomurmināja: — Kas gan man bija prātā, kad iedomājos — tu varētu būt tas īstais?

—   Kas tev kaiš? — Nupat jau mācās virsū dusmas.

—   Ciktāl man zināms, es vienkārši nobeidzu kaut kādu bulli…

—  Šitā nerunā! — Anabeta uzsauca. — Vai tev maz ir kāda nojausma, cik šeit ir tādu, kas gribētu, lai viņiem tiek piespēlēta tamlīdzīga izdevība?

—  Lai tiktu nobeigti?

—  Lai pieveiktu Mīnotauru! Kamdēļ, tavuprāt, mēs te trenējamies?

Pakratīju galvu. — Paklau, ja tas, ar ko es kāvos, tie­šām bija Mīnotaurs, tas pats, kas visos tajos stāstos… -Jā.

—  Tad tāds ir tikai viens vienīgs.

-Jā.

—  Un viņš taču nomiris pirms ašpadsmit tūkstoš ga­diem, vai ne! Tēsējs viņu nomaitāja tai labirintā. Tātad?

—   Persij, briesmoņi nemirst. Nogalināt viņus var. Taču viņi paliek dzīvi.

—  Ak tā, paldies! Nu viss skaidrs.

—   Viņiem nav dvēseles kā man un tev. Uz kādu laiku vari viņus atvairīt — ja laimējas, varbūt nesastap­sies ar viņiem līdz mūža galam. Taču tie ir pirmatnēji spēki. Hīrons viņus sauc par arhetipiem. Drīzāk vai vē­lāk viņi pārtop.

Iedomājos misis Dodsu. — Tu gribi teikt, pat ja es vienu tādu esmu netīšām nodūris ar zobenu…

—   To fūr… tas ir, to tavu matemātikas skolotāju. Jā, jā. Viņa joprojām ir tepat. Vienkārši esi aizdevis viņai briesmīgas dusmas.