Zibens zaglis

— Atradies Lielās triādes materiāls! — Klarisa no­saucās, pagrūdusi mani pie viena no atejas podiem. — Jā, kā tad! Mīnotaurs droši vien nomira no smiekliem, ie­raudzījis šitādu pajoliņu.

Draudzenes spurca vien.

Anabeta stāvēja kaktā, visā noskatoties caur pirkststarpām.

Nogrūdusi mani kņūpus, Klarisa grūda mani ar galvu podā. Pretim sitās sarūsējušu cauruļu un, nu, pa­rastā podu satura dvaka. Cīnījos pretim, lai galvu ne­liektu uz leju. Vēros ūdens putās un pie sevis nodomāju: "Nekā nebija, tur iekšā es negribu."

Tad kaut kas notika. Pavēderē iesitās velkoša sajūta. Kaut kur saburbuļojās ūdens, iedrebējās caurules. Klari­sas tvēriens atslāba. No poda izšāvās ūdens, slaidā lokā pāršļācās man pāri, un nākamajā acumirklī attapos, ka garšļaukus guļu uz flīzēm un Klarisa kaut kur aiz mugu­ras bļauj.

Atskatījos tieši laikā, lai redzētu, kā otra no poda iz­šāvusies strūkla ietriecas Klarisai tieši sejā un nogāž viņu uz pēcpuses. Strūkla šļācās tik ilga un stipra kā no ugunsdzēsēju šļūtenes, viņu atmuguriski iegrūžot vienā no duškabīnēm.

Viņa cīnījās pēc elpas, draudzenes metās palīgā. Bet tad pa gaisu aizgāja ari pārējie podi, un vēl sešas strūklas viņas visas aizgrūda atpakaļ. Iedarbojās arī dušas, un visas ierīces kopīgiem spēkiem meitenes maskēšanās tērpos ar vilni izskaloja laukā pa durvīm; pa ceļam viņas griezās un virpuļoja kā palu nestas drazas.

Kolīdz visas bija projām, mezgls vēderā atlaidās, un ūdens strūklas izsīka tikpat strauji, kā pirmīt uzšāvās gaisā.

Mazgājamā istaba pludoja. Arī Anabeta bija dabū­jusi savu tiesu, bet, lai gan izmirkuši līdz kaulam, pa durvīm tomēr nebija izsviesta. Viņa stāvēja, kur stāvē­jusi, un blenza uz mani kā nolēmēta.

Pavēries uz leju, es konstatēju, ka sēžu vienīgajā ūdens neskartajā pleķīti. Zem manis pletās sausas grīdas aplis. Uz drēbēm man nebija ne ūdens pilītes. Nekā.

Piecēlos, ceļgaliem trīcot.

Anabeta ierunājās: — Kā tu…?

— Nezinu.

Bridām uz durvīm. Laukā Klarisa ar savām drau­dzenēm gulēja dubļos, apkārt bija sanākuši vēl citi vietē­jie — pablenzt. Klarisai mati lēkšķēm vien plājās pār seju, plankumainā jaka bija caurcaurēm izmirkuši un oda pēc kanalizācijas. Man tika neizmērojama naida pilns skatiens. — Tu, jauniņais, vari uzskatīt sevi par beigtu. Par galīgi beigtu.

Droši vien derēja pievaldīt mēli, tomēr es atsaucos: — Gribi vēl kādu šļuku atejas ūdens rīklē, Klarisa? Piever nu muti.

Draudzenēm bija jāmetas viņu valdīt. Pa visām viņas Klarisu aizvilka uz piektā namiņa pusi — blenzējiem iznāca pamukt malā, lai izvairītos no viņas spērie­niem.

Anabeta uz mani cieši un ilgi noskatījās. Nepratu noteikt — vienkārši apjukusi vai arī dusmīga, ka esmu viņu izmērcējis.

—   Kas ir? — stingri noprasīju. — Par ko tu domā?

—   Domāju, — viņa atteica, — ka gribu, lai tu nāc manā komandā, kad cīnīsimies par karogu.

SEPTIŅI IZKŪP MANAS PUSDIENAS

Stāsts par to, kas noticis mazgājamā istabā, acumir­klī apskrēja visu nometni. Lai kur spēru soli, visi uz mani rādīja ar pirkstiem un paklusām apsprieda kaut ko atejas ūdens sakarā. Bet varbūt vienkārši noskatījās uz Anabetu, kas joprojām izskatījās pēc tādas, kas tikko iz­peldējusies mārkā.

Viņa man izrādīja vēl citas vietas: smēdi (kur katrs varēja pats izkalt zobenu), daiļamatniecības darbnīcu (tur satīri ar smilšu strūklām pulēja milzīgu pusāža, puscilvēka statuju), un kāpšanas sienu, kur īstenībā bija divas iepretim novietotas sienas, kas, kolīdz nerāpies pietiekami naski, sāka līgoties, birdināt klintsbluķus, iz­šļākt lavu un sisties kopā.

Beidzot atgriezāmies pie laivu ezera, kur no piekras­tes taka veda atpakaļ uz namiņiem.

—    Man jāiet vingrināties, — Anabeta nodūca. — Vakariņas — pusastoņos. Vienkārši ej savējiem līdzi uz ēdnīcu.

—  Anabeta, piedod par tiem podiem.

—  Lai nu paliek.

—  Tā nebija mana vaina.

Viņa uzmeta man skeptisku skatienu, un es atskārtu, ka bija gan. Es liku ūdenim izšļākties no mazgājamās telpas ierīcēm. Nesapratu — kā. Bet podi man klausīja. Ar visām tām caurulēm biju saplūdis vienā veselumā.

—  Tev noteikti vajag aprunāties ar orākulu, — Ana­beta teica.

—  Kas viņš tāds ir?

—  Nevis viņš, bet tas. Orākuls. Es apjautāšos Hlro­nam.

Ieblenzu ezerā, klusībā ilgodamies, kaut man kāds beidzot sniegtu kādu skaidru atbildi.

Necerēju, ka no ezera dzīlēm kāds varētu skatīties pretim, tāpēc man aizrāvās elpa, kad metru triju dziļumā tur ieraudzīju divas pusaugu meitenes, kas sakrustotām kājām tupēja turpat pie laipas stabiem. Abām mugurā bija zili džinsi un vizuļojoši, zaļi krekli, brūnie mati plandījās ap galvu, un tajos kā ūdenszālēs šaudījās grun­duļi. Meitenes man uzsmaidīja un pamāja kā senam, kur tas laiks nesatiktam draugam.

Nezināju, ko iesākt, un pamāju pretim.

—  Labāk neielaidies, — nobrīdināja Anabeta. — Najādām uz flirtēšanu ir nags.

—   Najādām, — es atkārtoju, jau galīgi satriekts. — Pietiek. Gribu mājās — tūliņ.

Anabeta sarauca pieri. — Persij, vai tad tu nesaproti? Tu jau esi mājās. Tādiem kā mums pasaulē nav nevienas drošākas vietas.

—  Tu gribi teikt — tādiem, kam viss nav kārtībā ar galvu?