Читаем Zibens zaglis полностью

Zibens zaglis

Vafeles garšoja lieliski, bet laikam jau neēdu tik kāri kā parasti, jo mamma atskatījusies sarauca pieri. — Persij, vai tev kas kaiš?

— Nē… nekas.

Bet viņa mūždien nomanīja, kad mani kaut kas kremta. Nosusinājusi rokas, viņa apsēdās iepretim. — Par skolu vai…

Turpināt bija lieki. Es tāpat zināju, ko viņa grib teikt.

— Es domāju, ka Grovers iekūlies ķezā, — sacīju un izstāstīju to sapni.

Mamma saknieba lūpas. Mēs nemēdzām diez ko apspriest manas dzīves otro pusi. Centāmies dzīvot tik normāli, cik iespējams, bet par Groveru mamma zināja visu.

— Es tavā vietā tik ļoti vis nesatrauktos, mīļais, — viņa bilda. — Grovers tagad ir pieaudzis satīrs. Ja būtu kāda liksta, mums kāds noteikti būtu atlaidis ziņu no… no nometnes. — Izrunājot to "nometni", viņas pleci saspringa.

— Kas ir? — noprasīju.

— Nekas, — mamma atteica. — Zini ko? Pēcpusdienā mēs nosvinēsim skolas beigas. Es tevi un Taisonu aizvedīšu uz Rokfellera centru — uz to skeitborda veikalu, kas tev patīk.

Nu, vecīt, izklausījās vilinoši. Mēs visu laiku nokāvāmies ar naudas trūkumu. Mamma mācījās vakaros, es privātskolā pa dienu, un pa to vidu mēs nekādi nevarējām atļauties kaut ko īpašu, piemēram, skeitborda veikalu. Tomēr kaut kas viņas balsī mani darīja raizīgu.

— Paga, paga, — sacīju. — Vai tad šovakar mums nav jākravā mantas nometnei?

Viņa sagrieza vīkšķi trauklupatu. — Ā, mīļais, par to… Vakar vakarā saņēmu ziņu no Hīrona.

Man sašļuka duša. Hīrons bija Pusdievu nometnes nodarbību pārzinis. Ja reiz viņš ar mums sazinājies, lēcies kaut kas nopietns. — Ko viņš saka?

— Viņš uzskata… ka acumirklī uz nometni braukt varbūt neesot droši. Var gadīties, ka braucienu mums vajadzēs atlikt.

— Atlikt? Mammu, kā tur var nebūt droši? Es esmu pusdievs. Drošākas vietas pasaulē man vispār nav!

— Parasti jā, mīļais. Bet tagad, ar visām tām problēmām…

— Kādām problēmām?

— Persij… Man ir ļoti, ļoti žēl. Biju domājusi par to aprunāties pēcpusdienā. Acumirklī es nevaru visu izskaidrot. Nezinu, vai to spētu pat Hīrons. Viss notika tik pēkšņi.

Domas man griezās kā karuselī. Kā es varēju nebraukt uz nometni? Man uz mēles bija miljons jautājumu, bet tieši tobrīd virtuves pulkstenis nosita pusstundu.

Mamma izskatījās gandrīz vai atvieglota. — Pusastoņi, mīļais. Tev jāiet. Taisons gaidīs.

— Bet…

— Persij, aprunāsimies pēcpusdienā. Aiziet — uz skolu!

To nu man galīgi negribējās, bet mammai acīs parādījās

tas trauslais skatiens — tāds kā brīdinājums, ka viņa apraudāsies, ja nelikšos mierā. Turklāt bija jau taisnība par manu draugu Taisonu. Vajadzēja viņu laikus pārtvert metro stacijā, citādi viņš pārdzīvos. Taisonam bija bail vienam braukt ar metro.

Paķēris savas mantas, uz sliekšņa tomēr apstājos. — Mammu, par to problēmu nometnē. Vai tai… vai tā varētu būt saistīta ar to, ko es sapņoju par Groveru?

Viņa novērsās. — Aprunāsimies pēcpusdienā, mīļais. Izstāstīšu… visu, ko varu.

Negribīgi atvadījos. Lēkšoju lejup pa kāpnēm, lai noķertu 2. vilcienu.

Tobrīd es to vēl nezināju, bet līdz solītajai pēcpusdienas sarunai mēs ar mammu tā arī netikām.

Vispār arī mājas man nebija lemts tik drīz atkal ieraudzīt.

Izgājis uz ielas, uzmetu skatu smilšakmens namam ielas otrā pusē. Uz mirkli rīta saulē pamanīju pazibam melnu plankumu — cilvēka apveidu uz mūra sienas: ēnu, kam saimnieka nemaz nebija.

Tad tā noņirbējusi pagaisa.

<p>SATURS</p>

Viens

Netīšām pārvēršu pīšļos algebras skolotāju 9

Divi

Trīs vecas kundzītes ada nāves zeķes 25

Trīs

Grovers pēkšņi paliek bez biksēm 38

Četri

Mamma man māca kauties ar bulli 54

Pieci

Spēlēju vistu ar zirgu 67