Zibens zaglis

Hīrons apstiprinoši pamāja. — Taisnību sakot, iesā­kumā par tevi šaubījos. Sazinājāmies ar tavu māti, de­vām ziņu, ka paturam tevi acīs, ja nu gadījumā izrādies gatavs doties uz pusdievu nometni. Bet tu vēl tik daudz ko nezināji! Tomēr izkūlies, esi dzīvajos, tātad pirmo pārbaudi esi izturējis.

—    Grover, — misters D. nepacietīgi ierunājās. — Tad spēlēsi vai kā?

—   Jā, ser! — Grovers trīsēdams iesēdās ceturtajā krēslā, lai gan es nekādi nespēju saprast, kamdēļ viņam vajadzētu bīties no tāda tusnīša, kas ieģērbies ar tīģer­ādas rakstu apdrukātā havajiešu kreklā.

—  Tu taču zini, kā spēlē vistu, ko? — misters D. man uzmeta šaubīgu skatu.

—  Diemžēl ne, — atsaucos.

—  Diemžēl ne, seri — viņš teica.

—  Ser! — es atkārtoju. Tas nometnes direktors man patika arvien mazāk un mazāk.

—  Tad nu tā, — viņš man teica. — Līdztekus gladia­toru cīņām un pekmenam tā ir viena no lieliskākajām spēlēm, ar ko cilvēce nākusi klajā. Manuprāt, visiem in­teliģentiem jauniem cilvēkiem vajadzētu būt pazīsta­miem ar noteikumiem.

—    Puika ko tādu apgūs viens un divi, — bilda Hīrons.

—  Lūdzu, — ieteicos, — kas šī ir par vietu? Ko es te daru? Mister Brun… Hīron, kāpēc devāties uz Jensija specskolu tikai tādēļ, lai būtu man par skolotāju?

Misters D. nospurcās. — Vārds vārdā mans jautā­jums!

Nometnes direktors izdalīja kārtis. Grovers sarāvās ikreiz, kolīdz kārts noplājās viņam priekšā.

Hīrons man līdzjūtīgi uzsmaidīja, tāpat kā latīņu va­lodas stundās, it kā gribēdams teikt, ka, lai kāda man tā vidējā atzīme, es tik un tā esmu viņa labākais skolnieks. Tieši no manis viņš gaidīja visas pareizās atbildes.

—   Persij, — viņš ieteicās, — vai tad māte tev neko nav stāstījusi?

—  Teica, ka… — Prātā uznira mammas skumju pil­nās acis, kad viņa vērās jūrā. — Viņa teica, ka bijis bail mani sūtīt šurp — ar visu to, ka tēvs tā lika. Teica, ka no šejienes es droši vien vairs netikšot projām. Gribēja, lai palieku pie viņas.

—  Cik tipiski! — piebilda misters D. — Tā jau viņi parasti aiziet bojā. Jaunais cilvēk, jūs solāt vai kā?

—   Ko? — pārvaicāju.

Viņš ņēmās neiecietīgi skaidrot, kā vistā tiek solīts, tad nu es arī kaut ko nosolīju.

—   Diemžēl tik daudz kas vēl neizrunāts, — sacīja Hīrons. — Ar parasto mācību filmiņu laikam nepietiks.

—  Mācību filmiņu? — pārprasīju.

—   Nūjā, — Hīrons noteica. — Tā, Persij! Tu zini, ka tavs draugs Grovers ir satīrs. Tu zini… — viņš norādīja uz kurpju kastē ieguldīto ragu, — ka esi nonāvējis Mīnotauru. Tāds darbs, puis, nav nieka lieta. Ko varbūt nezini — tavā dzīvē līdzdarbojas ietekmīgi spēki. Dievi — tie, ko tu sauc par sengrieķu dieviem, — ir dzīvi, lai neteiktu vairāk.

Noskatīju visus, kas sēdēja ap galdu.

Domāju, ka tūliņ kāds iebrēksies: "Nē!" Bet tā vietā misters D. iesaucās: — Karaļkāzas! Stiķis! Stiķis! — Un, pie sevis smiedams smieklu, sarēķināja punktus.

—   Mister D.! — Grovers bikli ieprasījās. — Ja šo te nedomājat tiesāt nost, vai varu dabūt jūsu diētiskās kolas bundžu?

—   Ko? Nu, jā.

Iekodies bundžā, Grovers ņēmās sērīgi košļāt krietnu skārda gabalu.

—    Paga, — teicu Hīronam, — Jūs sakāt, ka ir Dievs?

—   Nū, nū, — Hīrons atsaucās. — Dievs ar lielo sākumburtu — D kā Dievs. Tā jau ir pavisam cita runa. Ar metafiziku mēs te nenoņemamies.

—  Ar metafiziku? Bet jūs tikko teicāt, ka…

—  A, es runāju par dieviem — daudzskaitlī, par dižbūtnēm, kas pārrauga dabas spēkus un cilvēku gaitas: par nemirstīgajiem Olimpa dieviem. Tas tāds pakārtots jautājums.

—   Pakārtots?

—   Nūjā, uz to pusi. Runa ir par dieviem, ko aplūko­jām latīņu valodas stundās.

—  Par Zevu? — noprasīju. — Par Hēru, Apollonu? Ja?

Un jau atkal skaidrās debesīs kaut kur pamalē no­dārdēja pērkons.

—    Jaunais cilvēk, — aizrādīja misters D., — es tavā vietā tiešām nepiesauktu tos vārdus pa labi un pa kreisi.

—   Bet tās taču leģendas, — es iebildu. — Mīti… kas izskaidro zibeni, gadalaiku maiņu un visu ko tādu. Tas, kam cilvēki ticēja, pirms nebija zinātnes!

—    Zinātnes?! — misters D. izsmējīgi atkārtoja. — Un saki man, Persij Džekson, — es sarāvos, padzirdis savu īsto vārdu, ko nevienam nebiju izpaudis, — ko cil­vēki teiks par tavu "zinātni" pēc tūkstoš gadiem? — Mis­ters D. turpināja: — Nu? Sauks to par aizvēsturiskiem murgiem? Ū, kā man patīk mirstīgie — pilnīgi un galīgi neko nejēdz par to, kā viss var izvērsties. Iedomājas, ka tikuši tiiik tālu. Un ir jau ari, vai ne, Hīron? Paskat — re, šis te puika. Nu?

Misters D. man diez ko nepatika, bet, kad viņš mani nosaukāja par mirstīgo, izklausījās tā, it kā viņš pats… tāds nebūtu. Kad iedomājos, kāpēc Grovers tik apzinīgi iegaumē iedalītās kārtis, košļādams skārda bundžu un muti turēdams ciet, man kamols sakāpa kaklā.

—   Persij, — Hīrons teica, — tici vai ne, bet "ne­mirstīgais" patiešām ir tas, kurš ir nemirstīgs. Vai vari uz mirkli ko tādu iedomāties? Ka esi nemirstīgs? Ka esi nezūdīgs? Ka tāds, kāds esi, būsi vienmēr?

Atbilde man jau bija uz mēles — no zila gaisa —, ka darījums izklausās visai labs, bet HIrona balsi bija kas tāds, kas lika drusku aizdomāties.