Vecākais

Eragons iegrebumu bultas galā pielāgoja stiegrai, nomērķēja pāri Az Ragni un uzvilka loku. To varēja atvilkt tikai pēdas divas, tomēr pašam par lielu pārsteigumu viņš saprata, ka loks ir krietni smagāks par viņējo. Viņam tikko pietika spēka, lai noturētu stiegru uzvilktu. Jauneklis atlaida bultu, un tā ar skaļu žvīks! izgaisa, lai parādītos tālu virs upes. Eragons, neticēdams paša acīm, vēroja, kā bulta iekrīt ūdenī Az Ragni vidū.

Jātnieks tūlīt pat iesniedzās prātā, lai viņu piestrāvotu burvju spēks, un nomurmināja: Gath sem oro un lam iet. Pēc pāris sekundēm bulta parādījās gaisā un iekrita Eragona pastieptajā plaukstā. Un te būs, viņš pasmaidīja, bulta, kuru biju tev parādā.

Oriks piesita ar dūri pie krūtīm un tad ar acīmredzamu gan­darījumu paņēma gan loku, gan bultu. Lieliski! Tātad man vēl arvien ir apaļi divi duči. Citādi būtu jāgaida līdz Hedartai, lai papildinātu bultu maku. Rūķis izveicīgi atlaida loka stiegru un ielika to kastē, pašu kasti rūpīgi ievīstīdams mīkstā drānā.

Eragons tikai tagad pamanīja, ka viņu vēro Arja. Viņš vērsās pie elfas ar jautājumu: Vai arī jūs izmantojat raga lokus? Jūs, elfi, esat tik spēcīgi, ka koka stops sašķīstu skaidās, ja nebūtu pietiekami smags jūsu spēkam.

Mēs savus lokus izdziedam no kokiem, kuri neaug. To pateikusi, Arja aizgāja.

Vairākas dienas ceļotāju plosti slīdēja garām laukiem, ko klāja pavasara zāle, bet Beoru kalni pārvērtās baltā, dūmaku klātā sienā tālu aiz muguras. Krastos bieži manīja milzīgus gazeļu un nelielu, sarkanu briežu pulkus, kas valgām acīm viņus vēroja.

Tagad, kad vairs nedraudēja fanguru uzbrukumi, Eragons teju vai katru dienu kārtīgi izlidojās ar Safiru. Šī bija pirmā reize kopš Gileadas, kad viņi varēja tik daudz laika pavadīt gaisā, un abi to labprāt izmantoja. Turklāt lidojumi deva iespēju izvairīties no neveiklā, mulsinošā Arjas tuvuma plosta šaurībā; tas sagādāja Eragonam jūtamu atvieglojumu.

ARJA SVIT-KONA

Eragons un ceļabiedri plostoja tālāk pa Az Ragni, līdz tā iete­cēja Eddas upē, kas tālāk plūda uz svešajiem austrumiem. Abu upju satecē viņi paviesojās rūķu tirdzniecības apmetnē Hedartā, kur samainīja plostus pret ēzeļiem. Nelielā auguma dēļ rūķi nekad neizmantoja zirgus.

Ar ja atteicās no piedāvātā lopiņa, paskaidrodama: Es netai­sos atgriezties savu senču zemē ēzeļa mugurā.

Torvs sarauca pieri. Kā tad tu tiksi mums līdzi?

Skriešus. Un viņa skrēja tik ātri, ka vienādiņ apsteidza Ledusliesmu un ēzeļus, ik pa brīdim sagaidīja tos, sēdēdama uz nākamā pakalna vai kādā koku pudurī. Par spīti lielajai slodzei, nelikās, ka viņa būtu īpaši piekususi, kad vakarā ceļotāji iekārtoja kārtējo apmetni. Tāpat nešķita, ka viņai būtu interese pārmīt vai­rāk par pāris vārdiem laika sprīdī starp brokastīm un vakariņām. Šķita, ka ar katru sperto soli viņa kļūst arvien saspringtāka.

No Hedartas viņi devās uz ziemeļiem augšup gar Eddas upi uz tās izteci no Eldora ezera.

Pēc trijām dienām viņi jau varēja saskatīt Duveldenvārdenu. Mežs vispirms parādījās kā miglaina, robota līnija virs apvāršņa, tad ātri izpletās par mūžvecu ozolu, dižskābaržu un kļavu sma­ragdzaļo jūru. Sēžot Safiras mugurā, Eragons redzēja, ka meži vienlaidus aizstiepjas līdz horizontam gan ziemeļos, gan rietu­mos, turklāt viņš zināja, ka tie sniedzas vēl tālāk, visā Alagēzijas garumā.

Ēnas zem koku arkveidīgajiem zariem likās vienlaikus noslē­pumainas, vilinošas un arī bīstamas, jo tur taču dzīvoja elfi. Kaut kur daudzkrāsu Duveldenvārdenas sirds dziļumos slēpās Elesmēra pilsēta, kurā turpināsies viņa apmācība, kā arī Osilona un citas elfu pilsētas, kuras kopš Jātnieku krišanas bija izdevies apciemot vien retajam neelfam. Mežs, Eragons juta, bija parastiem

mirstīgajiem bīstama vieta, savādas maģijas caurstrāvota un vēl dīvaināku radījumu apdzīvota.

Šī ir gluži cita pasaule, vērodams apkārtējo, Eragons nosprieda. No tumšā meža biezokņa, virpuļodami viens ap otru, izlidoja divi tauriņi.

Ceru, piebilda Safira, ka starp kokiem atradīsies kāda vietiņa, kur piezemēties arī man. Es nespēšu visu laiku lidināties gaisā.

Esmu pārliecināts, ka Jātnieku laikā viņi tīri labi izmitināja arī pūķus. Mhm.

Tovakar mirklī, kad Eragons jau sāka meklēt segas, līdzās viņam parādījās Arja gluži kā gars, kas materializējies no zila gaisa. Elfas pēkšņā parādīšanās lika jauneklim salēkties; viņš nesaprata, kā Arja spēj pārvietoties tik klusi. Pirms Jātnieks paguva pajautāt, ko elfa vēlas, viņas prāts pieskārās viņējam, un Arja bilda: Seko man, cik klusu spēdams.