Vecākais

Tā Arja sāka mācīt Jātniekam (un ar viņa līdzdalību arī Safi­rai) elfu sabiedrībā pieņemtās labās manieres. Vispirms viņa paskaidroja, ka divi elfi sastopoties apstājas un pieskaras ar īkšķi un rādītājpirkstu pie lūpām, tā norādot, ka "sarunas laikā mēs negrēkosim pret patiesību". Tam seko frāze "Atra esterni ono thelduin", uz kuru otrs atbild "Atra du evarinya ono varda".

-   Un, turpināja Arja, ja vēlies būt īpaši pieklājīgs, tu pasaki vēl trešo frāzi: "Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr," kas nozīmē: "Un lai miers iemājo tavā sirdī." Šīs rindas ir aizgūtas no svētības, ko noskaitīja pūķis, kad bijām noslēguši mieru ar viņiem. Tā skanēja:

Atra esterni ono thelduin,

Mor'ranr lifa unin hjarta onr,

Un du evarinya ono varda.

Jeb "Lai veiksme smaida pār tevi, lai miers iemājo tavā sirdī un lai zvaigznes sarga tevi".

-   Kā zināt, kuram jārunā pirmajam?

-   Ja tev jāsveicinās ar kādu par tevi augstākstāvošu vai ja tu vēlies izrādīt godu padotajam, tad runā pirmais. Ja tev jāsveicinās ar kādu par tevi zemākstāvošu, runā otrais. Taču, ja tu neesi pār­liecināts par savu statusu, ļauj satiktajam uzrunāt tevi pirmajam, bet, ja viņš klusē, runā pats. Tāds ir noteikums.

Vai tas attiecas ari uz mani ? Safira vaicāja.

Arja pacēla no zemes izkaltušu lapu un saburzīja to starp pirk­stiem. Viņai aiz muguras nometne iegrima dziļāk tumsā, jo rūķi ar zemi apslāpēja liesmas, lai ogles un gruzdošie nodeguļi turpinātu kvēlot līdz rītam. Mūsu kultūrā nav nekā augstāka par pūķi. Pat karaliene neuzskatītu, ka ir pārāka par tevi. Tu vari darīt un teikt, ko un kā vēlies. Mēs neuzskatām, ka pūķiem vajadzētu pakļauties mūsu likumiem.

Tad viņa parādīja Eragonam, kā izlocīt labo roku un uzlikt to uz krūtīm savdabīgā žestā. Šādi, viņa turpināja, tu sveicināsi karalieni Islanzadi. Tā tu norādi, ka piedāvā viņai savu lojalitāti un paklausību.

-   Vai tas ir saistoši, kā mans uzticības zvērests Nasuadai?

-   Nē, tā vienkārši ir pieklājība, turklāt ne pārāk nozīmīga.

Eragons cerēja, ka būs puslīdz iegaumējis visas dažādās uzru­nas formas, ko Arja centās viņam iemācīt. Ar atšķirīgu sveicienu vīrietis sveicināja sievieti, pieaugušais bērnu, zēns meiteni, lurklāt daudz ko noteica arī stāvoklis sabiedrībā un prestižs. Uzrunu skaits veidojās visai liels, taču Eragons saprata, ka tās viņam jāiemācās nevainojami.

Kad viņš bija iegaumējis visu, ko spēja, Arja piecēlās un nopu­rināja rokas. Ja vien kaut ko neaizmirsīsi, ar šo tev vajadzētu pietikt. Tad viņa pagriezās, lai dotos grojām.

-   Pagaidi, Eragons lūdza. Viņš pacēla roku, lai aizkavētu elfu, bet tad atrāva to, pirms Arja pamanīja viņa vaļību. Viņa pameta skatienu pāri plecam, un elfas tumšajās acīs pavīdēja jautājums. Jaunekļa muskuļi saspringa, mēģinot izteikt vārdos domas, kas viņu nomāca. Par spīti visiem centieniem, viņš no sevis izspieda vien: Vai ar tevi, Arja, viss kārtībā?… Kopš mēs pame­tām Hedartu, tu liecies izklaidīgāka un tramīgāka nekā parasti.

Elfas seja atkal sastinga neizteiksmīgā maskā, un Eragons iekšēji sarāvās, nojauzdams, ka izvēlējies nepareizu pieeju, kaut gan nesaprata, kāpēc tik vienkāršs jautājums bija aizvainojis Arju.

-   Kad nonāksim Duveldenvārdenā, viņa paziņoja, ceru, ka tu nekad neuzrunāsi mani tik vulgārā veidā, ja vien nevēlēsies aizvainot mani. To pateikusi, elfa aiz soļoja.

Skrien viņai pakaļ! iesaucās Safira.

Ko?

Mēs nevaram, atļauties, ka viņa dusmojas uz tevi. Ej un atvai­nojies!

Jaunekļa pašlepnums sadumpojās. Nē! Tā ir viņas pašas vaina, ne manējā!

Ej un atvainojies, Eragon, vai ari es piebāzīšu tavu telti ar maitām. Tas neizklausījās pēc tukšiem draudiem. Kā?

Safira uz mirkli iegrima pārdomās, tad izklāstīja savu ieceri. Vairs nestrīdēdamies, Eragons pielēca kājās un aizšāvās garām Arjai, likdams viņai apstāties. Viņa uzmeta jauneklim augstprā­tīgu skatienu.

Eragons pieskārās ar pirkstiem pie lūpām un teica: Aija Svitkona, likdams lietā nupat apgūtu uzrunu, ar kuru bija jāvēršas pie izcili viedas sievietes. Es runāju nelāgi un par to izlūdzos piedošanu. Mēs ar Safiru bijām norūpējušies par tavu labsajūtu Pēc visa tā, ko esi paveikusi mūsu labā, likās, ka varam vismaz piedāvāt nelielu palīdzību, ja tev tā būtu vajadzīga.

Beidzot Arja piekāpās un atbildēja: Jūsu rūpes ir novērtētas. Arī es runāju nelāgi. Viņa nolaida acis. Tumsā viņas auguma apveids šķita sāpīgi sasprindzis. Tu, Eragon, vaicāji, kas mani uztrauc. Vai tiešām vēlies to zināt? Tad es tev to izstāstīšu. Viņas balss nupat līdzinājās dadža pūku čaboņai vēja pūsmā. Man ir bail.

Apstulbušais Eragons neattapa atbildēt, un elfa pagāja jau­neklim garām, pamezdama viņu vienu naktī.

SERISA

Ceturtās dienas rītā, kad Eragons jāja līdzās Šrrgnienam, rūķis ievaicājās: Saki man, vai cilvēkiem tiešām ir des­mit kāju pirksti, kā runā! Es tiešģjn nekad neesmu ceļojis ārpus rūķu valstības robežām.