Vecākais

Tātad, viņa turpināja, tas ir noslēpums, kā cilvēki miegā spēj piedzīvot priekšnojautas, kā viņi spēj neapzināti paveikt to, kas nav bijis pa spēkam mūsu dižākajiem burvjiem. Priekšnojau­tas, iespējams, saistās ar maģijas dabu un dziļāko būtību… vai varbūt tās darbojas līdzīgi pūķu senatmiņām. Mēs to nezinām. Mēs vēl ļoti daudz ko nezinām par maģiju. Elfa ar līganu kustību piecēlās kājās. Tikai uzmanies un neapmaldies starp priekšno­jautām.

UZ PLOSTIEM

Visu rīta cēlienu ieleja arvien pletās plašumā un plosti trau­cās pretī gaišai spraugai starp diviem kalniem. Ap pus­dienu viņi to sasniedza, un, ēnainajai ielejai paliekot aizr muguras, skatam pavērās saules pielieta prērija, kas pletās uz ziemeļu pusi.

Kad straume panesa plostus garām ledus klātajām virsot­nēm, pasaules sienas izgaisa, atklājot milzīgas debesis un taisnu apvāršņa līniju. Gaiss tūlīt kļuva siltāks. Az Ragni aizlocījās uz austrumu pusi, veidodama robežu starp kalnu piekājēm vienā un līdzenumiem otrā pusē.

Likās, ka bezgalīgais plašums padara rūķus tramīgākus. Viņi kaut ko murmināja savā starpā un ar ilgām atskatījās uz alai līdzīgo aizu, kas bija palikusi aiz muguras.

Saules gaisma lika Eragona dzīslās ielīt jaunai dzīvībai. Kad trīs ceturtdaļas dienas nācās pavadīt puskrēslā, bija grūti atkal sajust īstu spirgtumu. Aiz Eragona vadītā plosta no ūdens iznira Safira un pacēlās spārnos pāri prērijai, līdz saruka līdz mazam, ņirbošam punktiņam bezgalīgajā zilumā, kas pletās virs galvas.

Ko tu redzi ? Jātnieks vaicāja.

Ziemeļos un austrumos ganās milzīgi gazeļu bari. Rietumos redzu Hadarakas tuksnesi. Tas arī viss.

Un neviena cita? Ne urgļu, ne vergdziņu, ne klejotāju ?

Mēs šeit esam vieni.

Tovakar Torvs nolēma apmesties nelielā līcītī. Kamēr Dutmērs gatavoja vakariņas, Eragons izmīdīja nelielu laukumiņu līdzās tel­tij, tad izvilka Zaroku un ieņēma stāju, kuru viņam pirmajā cīņas treniņā bija ierādījis Broms. Eragons zināja, ka elfiem ir iedzimta izveicība, tāpēc viņš negribēja ierasties Elesmērā kā ierūsējis.

Mokoši un lēni viņš apgrieza Zaroku virs galvas un nolaida lejup, satvēris zobenu ar abām rokām, it kā cirstu pa pretinieka

bruņucepuri. Viņš uz mirkli sastinga šajā stāvoklī. Saglabādams kustību mērķtiecību, viņš pagriezās pa labi pavērsdams Zaroka smaili, lai atvairītu iedomātu cirtienu, tad atkal apstājās, sasprin­dzinājis rokas.

Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka viņu vēro Oriks, Arja un Torvs. Viņš nelikās par biedriem ne zinis, pilnībā koncentrē­damies vienīgi uz rubīnsarkano asmeni; viņš turēja zobenu tā, it kā tā būtu čūska, kas varētu izlocīties no viņa tvēriena un iedzelt rokā.

Atkal pagriezies, Eragons plūstoši izpildīja vairākas figūras, ar izsvērtu vieglumu pamazām palielinādams kustību ātrumu. Prātā viņš bija pārcēlies no ēnainā upes ieloka uz kaujas lauku, kur viņu aplenca nešpetnu urgļu un kuiļu loks. Viņš te pieliecās, te cirta, tad atkal atvairīja cirtienu, atbildēja ar pretuzbrukumu, palēca sāņus un dūra, sasaistot kustības virpuļojošā virknē. Viņš cīnījās, neapzinātas enerģijas pārņemts, gluži tāpat, kā bija to darījis pie Farthenduras, ne mirkli neaizdomādamies par paša drošību, tikai lauzdamies uz priekšu un iznīcinādams iedomātos ienaidniekus.

Eragons vēlreiz pagrieza Zaroku, mēģinādams pārmest tā spalu no vienas plaukstas otrā, bet tad zobens izslīdēja viņam no pirkstiem muguru pārcirta lauzīts sāpju zibens. Kājas saļodzī­jās, un jauneklis pakrita. Virs galvas varēja dzirdēt Arjas un rūķu neskaidrās balsis, bet redzēt viņš redzēja vienīgi sarkanu dzirk­steļu miglu, it kā pasaulei būtu pārklāts asiņains šķidrauts. Sāpes pārmāca visas citas sajūtas un nodzēsa ikvienu domu, ikvienu apziņas uzplaiksnījumu, atstājot vien mežonīgu dzīvnieku, kurš rēca, mēģinot izlauzties brīvībā.

Kad Eragons atkal sāka apjaust apkārt notiekošo, viņš atta­pās savā teltī, cieši satīts segās. Līdzās sēdēja Arja, bet telts ieejā varēja manīt Safiras galvu.

Vai es ilgi biju bez samaņas? Eragons vaicāja.

Krietnu brītiņu. Beigās tu mazliet pagulēji. Es mēģināju tevi pārcelt no tava ķermeņa savējā, lai pasargātu no sāpēm, bet man nekas daudz nesanāca, jo tu gulēji bez atmaņas.

Eragons pamāja un aizvēra acis. Viss ķermenis drebēja. Ievil­cis dziļu elpu, viņš paskatījās uz Arju un klusītēm vaicāja: Kā gan es spēšu mācīties?… Kā gan es spēšu cīnīties vai izmantot maģiju?… Es esmu kā saplēsts trauks. Runājot viņam likās, ka viņš ir novecojis par simt gadiem.

Elfa atbildēja tikpat klusi: Tu spēj sēdēt un skatīties. Tu spēj klausīties. Tu spēj lasīt. Tātad tu spēj jnācīties.

Par spīti vārdos pateiktajam, Eragons viņas balsī saklausīja šaubu, pat baiļu pieskaņu. Viņš pagriezās uz sāniem, lai nebūtu jāredz elfas acis. Viņam bija kauns par savu bezspēcību Arjas priekšā. Kā gan Ēna varēja man nodarīt kaut ko tādu?