Vecākais

Protams, mums ir desmit kāju pirksti! pārsteigts apstipri­nāja Eragons. Viņš pagriezās sāniski Ledusliesmas seglos, pacēla kāju, novilka labo zābaku un zeķi un pakustināja kāju pirkstus Šrrgnienam par lielu izbrīnu. Vai tad jums arī nav desmit?

Šrrgniens papurināja galvu. Nē tak, mums uz katras kājas ir pa septiņiem. Tādus nu Helcvogs mūs ir radījis. Pieci ir pārāk maz, un seši nav lāga skaitlis, bet septiņi… septiņi izklausās labi. Viņš vēlreiz paskatījās uz Eragona kāju, tad ar piešiem paskubināja savu ēzelīti un sāka dzīvi sarunāties ar Amu un Hedinu, kuri pēc brīža iebēra viņam saujā vairākas sudraba monētas.

Manuprāt, pie sevis noteica Eragons, vilkdams atpakaļ zābaku, par mani bija noslēgtas deribas. Nesaprotamu iemeslu dēļ Safirai tas likās varen uzjautrinoši.

Kad satumsa un debesīs pacēlās pilns mēness, Eddas upe pagriezās vēlreiz, lai turpinātu plūst gar pašu Duveldenvārdenas malu. Ceļotāji jāja lejup pa šauru taku, kas vijās starp balto grimoņu un kaislīgi ziedošu mežrozīšu brikšņiem. Vakara gaisā virmoja ziedu siltā smarža.

Arvien biežāk Eragons ar gaidām ielūkojās tumšajā meža bie­zoknī -jauneklis zināja, ka viņi jau atrodas elfu valstībā un Serisa ir tepat kaut kur līdzās. Viņš paliecās uz priekšu Ledusliesmas seglos, grožus cieši sažņaudzis rokās. Safira bija tikpat satraukta kā viņas Jātnieks; pūķis lidinājās virs ceļotājiem, nepacietīgi kūļājot asti.

Eragonam likās, it kā viņi būtu ieklīduši sapnī. Pilnīgi nereāla sajūta, viņš bilda.

Tā gan. Šeit senās leģendas vēl arvien dzīvo zemes virsū.

Beidzot viņi nonāca nelielā pļaviņā, kas pletās starp upi un mežu. Apstājieties, klusi noteica Arja. Elfa pagājās uz priekšu, līdz palika viena leknajās zālēs, tad iesaucās senvalodā: Parā­dieties, brāļi! Jums nav jābīstas no mums. Es esmu Elesmēras Arja. Mani ceļabiedri ir draugi un sabiedrotie; viņiem nav ļaunu nolūku. Viņa piebilda vēl dažus vārdus, kurus Eragons nesaprata.

Vairākas minūtes vienīgā skaņa bija upes šalkoņa aiz muguras, līdz aiz nekustīgo lapu sienas atskanēja frāze elfu valodā, pārāk žigla un gaisīga, tāpēc Eragons nepaguva uztvert tās nozīmi. Aija atbildēja: Es apsolu.

Nočabēja brikšņi, un meža malā parādījās divi elfi, bet vēl divi viegli uzskrēja pa mezglaina ozola zariem. Uz zemes stāvošo bruņojumā bija gari šķēpi ar baltiem uzgaļiem, bet otri divi turēja lokus. Visi bija tērpti sūnu un koku mizas krāsas tērpos, virs kuriem plīvoja ar ziloņkaula saktām sasprausti apmetņi. Viena elfa cirtas bija tikpat melnas kā Arjai. Pārējo triju mati bija zvaig­žņu gaismas krāsā.

Elfi noslīdēja no kokiem un apskāva Arju, smiedamies tīrās, skanīgās balsīs. Viņi sadevās rokās un sāka dejot ap Arju kā bērni, jautri dziedādami un griezdamies garajā zālē.

Eragons pārsteigts vēroja notiekošo. Lūkojoties uz Arju, viņam nekad nebija radušās aizdomas, ka elfiem varētu patikt vai ka viņi pat spētu smieties. Smiekli skanēja burvīgi, gluži kā flautas un arfas līksmotu par pašu spēlēto mūziku. Viņš iedomājās, ka varētu elfu smieklos klausīties mūžīgi.

Tad pāri upei pārslīdēja Safira un nolaidās līdzās Eragonam. Pamanījuši pūķi, elfi satraukti sasaucās un nomērķēja ieročus uz viņas pusi. Arja žiglām frāzēm nomierināja savus ciltsbrāļus, norādīdama vispirms uz Safiru, tad uz Eragonu. Kad viņa apklusa, lai atvilktu elpu, Eragons atlocīja labās rokas cimdu, pagrieza plaukstu tā, lai viņa gedwēy ignasia apspīdētu mēnesgaisma, un sacīja, kā reiz bija sacījis Arjai jau tik sen atpakaļ: Eka fricai un Shur'tugal. Es esmu Jātnieks un draugs. Un, atcerēdamies vakardienas mācībstundu, viņš ar diviem pirkstiem pieskārās lūpām un piebilda: Atra esterni ono thelduin.

Elfi nolaida ieročus, un viņu stūrainās sejas atplauka starojošā priekā. Viņi pielika rādītājpirkstu pie lūpām, paklanījās Safirai un Jātniekam, nomurminādami atbildes senvalodā.

Abi saskatījās, norādīja uz rūķiem un sāka smieties kā par kādu viņiem vien zināmu joku. Dodamies atpakaļ meža biezoknī, viņi māja ar rokām un sauca: Nāciet, nāciet!

Eragons kopā ar Safiru un rūķiem sgkoja Arjai pa pēdām. Rūķi par kaut ko neapmierināti sačukstējās. Kad ceļotāji pazuda starp kokiem, lapotne virs galvām sakļāvās un viņi ienira samtainā tumsā, kuru brīdi pa brīdim izgaismoja mēnesstari, kas iespīdēja pa spraugām lapu kupolā. Eragons visapkārt dzirdēja elfu sačukstēša­nos un smieklus, kaut gan paši smējēji palika neredzami. Reizēm, kad viņš vai rūķi nomaldījās no ceļa, pavadoņi uzsauca norādes.

Priekšā starp kokiem varēja saskatīt gaismu, kas lika ēnām kā meža gariņiem lēkāt pa lapām klāto zemi. Nonākot gaismas lokā, Eragons ieraudzīja trīs nelielus namiņus, kas bija satupuši pie milzīga ozola saknēm. Augstu kokā bija iebūvēta apjumta plat­forma, no kuras sargs varēja pārskatīt upi un mežu. Starp divām būdiņām bija pārmesta kārts uz tās žāvējās dažādu augu kūlīši.