Vecākais

Kad abus siluetus skāra pirmie tiešie saules stari, Eragons atcerējās, kā savulaik, pāris stundu pēc izšķilšanās, Safira, tupot viņa gultas galvgalī, bija vērojusi saullēktu. Dzedrās, mirdzo­šās acis zem kaulainajām uzacīm, kakla spraigais liekums un stiegrainais spēks, kas likās iegravēts katrā ķermeņa līnijā, pada­rīja viņu līdzīgu vanagam vai piekūnam. Safira bija medniece un viņai pilnā mērā piemita tas mežonīgais skaistums, ko ietvēra šī vārda nozīme. Arjas stūrainie vaibsti un panteras grācija lieliski atbilda pūķim viņai līdzās. Šajā mirklī, kad Arja un Safira stāvēja, pirmo saullēkta staru apmirdzētas, starp abu būtībām nevarēja atrast ne mazāko neatbilstību.

Pār Eragona muguru pārskrēja apbrīnas un prieka trīsas. Šī bija viņa īstā sūtība būt par Jātnieku. Viņam bija tik ļoti laimējies, ka tieši viņš viens visā Alagēzijā bija savienots ar šo brīnumu. Jauneklim acīs saskrēja prieka asaras un lūpas savilkās nevaldāmas pacilātības smaidā, tīru emociju vilnim aizskalojot visas šaubas un bailes.

Vēl arvien smaidīdams, viņš uzkāpa pakalnā un nostājās līdzās Safirai, lai kopā ar savu pūķi vērotu jaunas dienas piedzimšanu.

Arja paskatījās uz viņu. Eragons pavērās elfai acīs, un viņa sirdī kaut kas nodrebēja. Jauneklis nosarka, nesaprazdams, kāpēc tā notiek. Viņš pēkšņi izjuta saikni ar elfu, viņš pēkšņi aptvēra, ka Arja saprot viņu labāk nekā visi pārējie, izņemot Safiru. Šīs izjū­tas samulsināja Eragonu, jo neviens nekad iepriekš viņu nebija tā saviļņojis.

Visas dienas garumā, atminējies no rīta piedzīvoto, Eragons smaidīja un pakrūtē izjuta savādu, vārdā nenosaucamu emociju rosīšanos. Teju līdz pašam vakaram viņš nosēdēja, atbalstījies pret nojumes sienu, mēģinot salikt Orika gredzenu un vērojot mainīgo ainavu.

Ap pusdienlaiku viņi iebrauca vēl vienā ielejā, kur Az Ragni ietecēja vēl kāda upe, divkāršodama tās platumu un straumes ātrumu. Nu jau krasti atradās teju veselu jūdzi viens no otra. Rūķiem nācās norauties vaiga sviedros, lai noturētu plostus vare­najā straumē un izvairītos no koku stumbriem, kuri pa brīdim trāpījās ceļā, draudot sašķaidīt viņu peldlīdzekļus.

Kādu jūdzi pēc upju sateces Az Ragni pagriezās uz ziemeļiem un plūda garām vientuļai, mākoņu vainaga apvītai virsotnei, kas slējās atstatu no pārējās Beoru grēdas gluži kā milzīgs sargtornis, kas vēro līdzenumā notiekošo.

Ieraugot smaili, rūķi tai paklanījās, un Oriks paskaidroja Era­gonam: Tas ir Molduns Lepnais. Beidzamais īstais kalns, ko redzēsim šī ceļojuma laikā.

Kad vakarā plostus pietauvoja krastā, Eragons redzēja, kā Oriks rūpīgi iztin garu, melnu kārbu ar perlamutra, rubīnu un sudraba dzīsliņu inkrustācijām. Oriks atvēra slēdzīti, tad pacēla kārbas vāku. Skatienam pavērās nenostiegrots loks sarkana samta ligzdā. Loks bija darināts no melnkoka, bet uz tā ar zeltu bija uzburtas izsmalcinātas vīteņu, ziedu, dzīvnieku un rūnu līnijas. Eragonam ierocis likās tik izcils, ka nez vai kāds vispār uzdrīkstētos tādu izmantot.

Oriks nospriegoja loku tas bija teju rūķa augumā, tomēr Era­gona acīs nešķita lielāks par bērna apmācībai paredzētu ieroci -, nolika kasti sāņus un bilda: Iešu sagādāt kādu mazumiņu svai­gas gaļas. Būšu atpakaļ pēc stundas. Ar šiem vārdiem rūķis nozuda brikšņos. Torvs neapmierināti norūca, tomēr neaizkavēja mednieku.

Kā solījis, Oriks atgriezās ar divām garkakļu zosīm. Uzgāju bariņu, bija satupušas kokā, viņš noteica, pasviezdams putnus Dutmēram.

Kad Oriks atkal izņēma dārgakmeņiem rotāto kārbu, Eragons vaicāja: No kāda koka ir darināts tavs loks?

-   No koka? Oriks iesmējās, papurinādams galvu. Ar tik īsu loku no koka tālāk par divdesmit jardiem nevar aizšaut; turklāt tas vai nu salūzīs, vai pēc pāris šāvieniem padosies stiegras spriegojumam. Nē, šis loks ir gatavots no urgļa raga!

Eragons aizdomīgi nopētīja rūķi, pirmajā brīdī iedomādamies, ka viņu velk uz zoba. Rags nav pietiekami lokans un atsperīgs, lai no tā gatavotu loku.

-   O, Oriks iesmējās, tas tāpēc, ka cilvēki neprot to pareizi apstrādāt. Mēs vispirms iemācījāmies apstrādāt feldunostu ragus, bet tieši to pašu var izdarīt arī ar urgļu ragiem. Vispirms ragu pārzāģē uz pusēm gareniski, tad izgrebj ārējo spirāli, līdz tā ir vajadzīgajā biezumā. Tad iegūto sloksni novāra, lai padarītu to gludu, un ar smilšpapīru piešķir galīgo apveidu, tad ar līmi, kas pagatavota no zivju zvīņām un foreļu aukslēju ādas, no iekšpu­ses pielīmē izliektai oškoka kārtij. Tad kārts otru pusi pārklāj ar vairākiem dzīslu slāņiem tie piešķir lokam piecirtienu. Pēdējais posms ir izgreznošana. Viss šis process var aizņemt teju desmit­gadi.

-   Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis par šādi gatavotiem lokiem, Eragons atzinās. Pēc Orika stāsta viņa paša ierocis likās vien pavirši noskaldīts zars. Cik tālu ar to var aizšaut?

-   Pārliecinies pats, Oriks sacīja. Rūķis pasniedza loku Era­gonam, viņš to drebošām rokām paņēma, baidīdamies sabojāt grezno apdari. Oriks izvilka no bultu maka šautru un iedeva jauneklim. Tikai tu būsi man parādā bultu.