Vecākais

Uz to, Eragon, mēs nespējam atbildēt. Es neesmu nedz gud­rākā, nedz stiprākā starp elfiem. Mēs katrs darām visu, ko spējam, un tevi nevar vainot par šīm sāpēm. Varbūt laiks sadziedēs tavu ievainojumu. Arja, uzlikusi pirkstus uz Eragona pieres, nomurmi­nāja: Se mor'ranr ono finna, un ar šiem vārdiem izgāja no telts.

Eragons pieslējās sēdus un, saspringtajiem muguras mus­kuļiem iestiepjoties, saviebās. Viņš nolaida skatienu uz savām rokām, bet neredzēja tās. Nez vai Murtaga ievainojums sagādāja viņam tādas pašas sāpes ?

To es nezinu, Safira atbildēja.

Iestājās kapa klusums. Man ir bail.

Kāpēc gan ?

Jo… viņš saminstinājās. Jo, lai ko darītu, es nespēšu izvairīties no nākamās lēkmes. Es nezinu, kad un kur tā mani ķers, bet zinu, ka tā ir nenovēršama. Tad nu es gaidu un ik mirkli baidos, ka, paceļot smagāku priekšmetu vai neveikli pagriežoties, sāpes atgrie­zīsies. Manis paša ķermenis ir kļuvis par manu ienaidnieku.

Safira dobji nopūtās. Arī uz to man nav atbildes. Dzīvē mūs gaida gan sāpes, gan prieks. Ja nu šī ir pārāk dārga cena par stundām, kas ielīksmo?

Jā, Jātnieks noskaldīja. Viņš nosvieda segas un aizspraucās garām pūķim, izstreipuļodams nometnes vidū, kur Arja un rūķi sēdēja apkārt ugunskuram. Vai ir palicis kas ēdams? Eragons jautāja.

Dutmērs, ne vārda nebilzdams, piepildīja bļodiņu un pasnie­dza jauneklim. Ar cieņas pilnu izteiksmi sejā Torvs apvaicājās:

-   Vai tagad tu jūties labāk? Likās, ka viņam un arī pārējiem rūķiem redzētais ir iedvesis dziļu bijību.

-   Viss kārtībā.

-   Tu, Ēnkāvi, nes smagu nastu.

Eragons saviebās un, aizgājis līdz uzceltajām teltīm, apsēdās, pagriezis tām muguru, un vērās tumsā. Viņš juta, ka tepat kaut kur līdzās ir Safira, taču pūķis lika viņu mierā. Jātnieks klusi pie sevis nošķendējās un tad ar trulām dusmām metās virsū Dutmēra pagatavotajam sautējumam.

Pēc pirmā kumosa līdzās atskanēja Orika balss: Tev nevaja­dzētu izturēties pret viņiem tik strupi.

Eragons pablenza uz ēnu pārvērsto Orika seju. Ko?

-   Torvs un viņa vīri ir šeit, lai pasargātu tevi un Safiru. Ja vajadzēs, viņi par tevi atdos dzīvību, uzticoties tev un cerot, ka tu apglabāsi viņus atbilstoši senču svētītajam rituālam. To tev vajadzētu atcerēties.

Eragons apvaldīja vēlmi atcirst rūķim, tad, mēģinādams nomierināties, pavērās uz upes melno, vienmēr kustīgo virsmu.

-   Tev ir taisnība. Es ļāvu nelāgajam garastāvoklim aizvainot tos, kas nebija to pelnījuši.

Tumsā uzdzirkstīja zobs Oriks smaidīja. Tā ir mācība, kas jāapgūst ikvienam komandierim. Man to iedzina Hrotgars pēc tam, kad sviedu ar zābaku rūķim, kurš savu āvu bija atstājis tur, kur kāds tai varēja uzkāpt.

-   Trāpīji?

-   Salauzu degunu, Oriks iespurdzās.

Negribot arī Eragons iesmējās. Likšu aiz auss, lai man kas tāds negadītos. Viņš aptvēra bļodiņu ar abām plaukstām, lai tās sasildītu.

Atskanēja metāla žvadzoņa Oriks kaut ko izvilka no mai­siņa, kuru nēsāja pie jostas. Ņem, rūķis noteica, ieslidinājis Eragona plaukstā savstarpēji savienotu zelta gredzenu murskuli.

-   Tas ir galvlauzis, ko mēs izmantojam, lai pārbaudītu gudrību un izveicību. Te ir astoņas cilpas. Ja sakārtosi pareizi, tās izvei­dos gredzenu. Man pašam tas ir lieti noderējis, novēršot prātu no satrauktām domām.

-   Paldies, nomurmināja Eragons. Šķita, viņu jau tagad apbū­rusi mirdzošās ligzdas neticamā sarežģītība.

-   Ja spēsi to salikt, vari paturēt.

Atgriezies teltī, Eragons apgūlās uz vēdera un blāvajā gaismā, ko cauri telts ieejas audumam meta ugunskurs, ņemas pētīt gre­dzenus. Četri posmi bija savienoti ar četriem citiem posmiem. Apakšdaļā visi bija gludi, bet augšpuse atgādināja asimetriskus zigzagus te gredzeniem vajadzēja sakrist citam ar citu.

Izmēģinādams dažādus salikumus, Eragons drīz sapīka likās neiespējami novietot abas gredzenu grupas paralēli tā, lai tās būtu iespējams savienot.

Izaicinājuma aizrauts, viņš ātri vien aizmirsa par tikko pie­dzīvotajām šausmām.

Eragons pamodās īsu brīdi pirms saullēkta. Izberzējis miegu no acīm, viņš izrāpās no telts un izstaipījās. Elpa uzmeta baltu mutuli dzedrajā rīta gaisā. Viņš ar galvas mājienu pasveicināja Šrrgnienu, kuram bija uzticēta rīta sardze, tad nokāpa līdz upes krastam un nomazgāja seju, samiegdamies no aukstā ūdens dzēlīguma.

Viņš ar prātu sameklēja Safiru, tad apjoza Zaroku un devās uz pūķa pusi cauri dižskābaržiem, kas auga gar Az Ragni. Drīz vien Eragona rokas un seja bija izmirkuši rasā, kas klāja vijķiršu krūmus, kuriem nācās spraukties cauri. Saņēmis spēkus, jaunek­lis izlauzās cauri zaru tīklam, un viņa skatienam pavērās klusē­jošais līdzenums. Mazliet tālāk uz priekšu slējās apaļš pakalns. Tā virsotnē kā divas senas statujas stāvēja Safira un Arja. Viņas raudzījās uz austrumiem, kur debesīs audās sarkanīga blāzma, likdama prērijai uzplaukt dzintara spožumā.