Vecākais

Pēdējo reizi, kad tu ko tādu piedzīvoji, viņa atgādināja, tas izrādījās patiess paredzējums par citviet notiekošo. Vai, tavuprāt, kaut kur Alagēzijā notiek liela kauja?

Jauneklis paspēra nokritušu zaru. Neesmu pārliecināts… Broms skaidroja, ka ir iespējams pieredzēt tikai cilvēkus, vietas un lietas, kuras tu jau iepriekš esi redzējis. Tomēr redzētajā vietā es nekad neesmu bijis. Tiesa, arī Arju pirms sapņa Teirmā es nebiju saticis.

Varbūt Togira Ikonoka spēs to izskaidrot ? Posdamies ceļā, rūķi likās esam krietni bezrūpīgāki laikam tāpēc, ka Tarnaga bija palikusi krietnu gabalu aiz muguras. Kad pavadoņi sāka ar kārtīm stumties lejup pa Az Ragni, Eksvars rūķis, kurš stūrēja Ledusliesmas plostu, iedziedājās savā raup­jajā basā:

Pa šalcošo ezerupi, Pa Klifa asiņu straumi Mēs lejup uz baļķa traucam Dzimtas pavardu meklēt.

Zem ērgļu debesīm augstām, Caur vilku biezokņiem dziļiem Mūs asiņains baļķis vada Zeltu un dimantus meklēt.

Lai krastā zvaniķis zvana, Lai akmeņu grēdas mūs sargā, Jo, atstājis tēvtēvu mājas, Es svešā tukšumā traucos.

Pārējie rūķi pievienojās Eksvaram, pēc pāris nodziedātiem pantiem pāriedami uz rūķu valodu. Viņu balsu dobjā dunoņa pavadīja Eragonu, kurš uzmanīgi aizlaipoja līdz plosta priekšga­lam, kur, sakrustojusi kājas, sēdēja Arja.

-Es… miegā redzēju vīziju, Eragons ierunājās. Elfa iein­teresēti pacēla acis, un viņš atkārtoja, ko bija skatījis. Ja tā ir pieredzēšana, tad…

-   Tā nav pieredzēšana, Arja viņu pārtrauca. Viņa runāja īpaši lēni, it kā lai novērstu jebkāda pārpratuma iespēju. Es ilgi domāju, kā tu varēji saskatīt mani, ieslodzītu Gileadā. Manuprāt, kamēr es gulēju bezsamaņā, mans gars meklēja palīdzību, lai kaut kur spētu rast atbalstu.

-   Bet kāpēc tieši es?

Arja pamāja turp, kur ūdenī kūleņoja Safira. Piecpadsmit gadu sargājot Safiras olu, pieradu pie viņas klātbūtnes. Es mēģi­nāju aizsniegt kaut ko radniecīgu, kad pieskāros taviem sapņiem.

-   Vai tiešām tu esi tik spēcīga, ka no pašas Gileadas spēj aiz­sniegt cilvēku Teirmā? Turklāt ņemot vērā to, ka biji sazāļota?

Arjas lūpām pārslīdēja tikko jaušams smaids. Es varētu stāvēt pie pašiem Vrengardas vārtiem un sarunāties ar tevi tik­pat skaidri kā tagad. Viņa apklusa. Ja tu nepieredzēji mani Teirmā, tad nevarēji pieredzēt arī šīsnakts sapni. Visticamāk, tā ir priekšnojauta. Tā ir novērota visās saprātīgajās rasēs, jo īpaši starp maģijas pratējiem.

Plosts nolīgojās, un Eragons pieturējās pie tīkla, ar kuru bija nostiprinātas mantas. Ja tas, ko es redzēju, nenovēršami notiks, tad kā gan mēs varam mainīt nākotni? Vai mūsu izvēlei ir kaut jel kāda nozīme? Ja nu es tūlīt mestos no plosta ūdenī un noslīktu?

-   Bet tu taču tā nerīkosies. Arja iemērca kreisās rokas rādī­tājpirkstu upē un tad brīdi vēroja ūdens lāsi tā galā piliens atgādināja drebošu lēcu. Reiz, jau ļoti sen, kāds elfs, vārdā Merzadi, piedzīvoja priekšnojautu, ka drīz vien kādā kaujā nejauši nogalinās savu dēlu. Tā vietā, lai ļautu kam tādam notikt, viņš izdarīja pašnāvību, izglābdams dēlu un pierādīdams, ka nākotne neatbilst priekšnojautai. Tiesa, ja tu pats sevi nenogalini, tev ir mazāk iespēju mainīt savu likteni, jo nezini, kādas izvēles aizvedīs tevi līdz punktam laikā, par kuru tev bija priekšnojauta. Elfa papurināja roku, un ūdens lāse sašķīda pret baļķi. Mēs zinām, ka ir iespējams iegūt informāciju no nākotnes, pareģi bieži jūt, kurp cilvēku vedis viņa dzīve, taču mēs neesam pratuši šo procesu padarīt pietiekami precīzu, lai varētu izvēlēties, ko, kur un kad gribētu ieraudzīt.

Eragonam ideja par zināšanu iegūšanu pāri laika robežām likās nepatīkami satraucoša. Tā uzdeva pārāk daudz jautājumu par realitātes būtību. Neatkarīgi no tā, vai liktenis un iepriekšnolemtība patiešām pastāv, vienīgais, ko spēju, ir baudīt tagadni un dzīvot pēc iespējas godprātīgāk. Tomēr viņš nespēja neuzdot vēl vienu jautājumu: Bet kas mani atturēs pieredzēt kādu no savām atmiņām? Es tajās visu esmu redzējis… tātad man vajadzētu spēt tās skatīt vēlreiz ar maģijas palīdzību.

Arja ieskatījās Eragonam acīs. Ja tev ir dārga dzīvība, nekad nemēģini darīt ko tādu. Pirms daudziem gadiem vairāki mūsu zintnieki nolēma atminēt visas laika miklas. Mēģinot izsaukt pagātni, viņiem izdevās savos spoguļos radīt vien izplūdušu ainu, bet tad burvestība izsūca viņu enerģiju un visus nogalināja. Mēs vairs nemēģinājām atkārtot šādus eksperimentus. Daži uzskata, ka burvestība varētu izdoties, ja tajā piedalītos vēl vairāk magu, tomēr neviens negrib uzņemties tādu risku, tāpēc pagaidām šis pieļāvums tā arī paliek nepierādīts. Turklāt, pat ja kādam izdotos pieredzēt pagātni, tam nebūtu īpaši lielas jēgas. Bet, lai pieredzētu nākotni, magam ir precīzi jāzina, kas, kur un kad notiks, un tad tam vairs nav īpašas nozīmes.