Vecākais

Torvs pārraudzīja sešu lielu telšu uzsliešanu. Hedins savāca gana malkas, lai tās pietiktu līdz nākamajam rītam, bet Dutmērs nonesa pārtiku no otrā plosta un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Arja stājās sardzē nometnes malā, un, tikuši galā ar saviem pienā­kumiem, viņai piebiedrojās Eksvars, Ama un Trihga.

Aptvēris, ka viņam vairs nav ko darīt, Eragons notupās pie ugunskura līdzās Orikam un Srrgnienam. Kad Šrrgniens novilka cimdus un pacēla rētu klātās rokas pret liesmām, Eragons pama­nīja, ka no visu pirkstu kauliņiem, izņemot īkšķi, slejas apmēram ceturtdaļcollu augsti pulēta tērauda dzelkšņi.

-   Kas tie tādi? jauneklis vaicāja.

Šrrgniens paskatījās uz Oi'iku un iesmējās. Tās ir manas askudgamlnas… manas "tērauda dūres". Nepieceldamies viņš pagriezās un trieca dūri pret apses stumbru, atstādams mizā

četrus simetriskus caurumus. Šrrgniens iesmējās vēlreiz. Tie ir visai noderīgi, ja nākas kādam sist.

Redzētais vēl vairāk uzkurināja Eragona ziņkāri un skaudību. Kā tos taisa? Nu, es gribēju vaicāt, kā tos dzelžus piestiprina pie rokām?

Šrrgniens saminstinājās, laikam cenzdamies atrast pareizos vārdus. Vispirms dziednieks tevi aizmidzina, lai tu nejustu sāpes. Tad katrā locītavā izurbj, ja? caurumu… Viņš pār­trauca sakāmo un kaut ko žigli izklāstīja Orikam rūķu valodā.

-    Katrā caurumā ievieto metāla ligzdu, Oriks turpināja stāstu. To ar maģijas palīdzību nostiprina vietā, un, kad rokas ir pilnīgi sadzijušas, ligzdās var ieskrūvēt dažāda lieluma un veida dzelkšņus.

-Jā, redzi, smaidīdams piebilda Šrrgniens. Viņš saņēma dzelksni virs kreisās rokas rādītājpirksta, uzmanīgi izskrūvēja to no locītavas un pasniedza Eragonam.

Eragons smaidot pasvārstīja aso metāla gabalu plaukstā. Es ari gribētu "tērauda dūres". Tad viņš atdeva dzelksni Šrrgnienam.

-   Tā ir bīstama operācija, Oriks brīdināja. Vien retais rūķis izvēlas askudgamlnas, jo, ja urbis nejauši ieurbjas par dziļu, roka var kļūt nekustīga. Viņš pacēla savu dūri un parādīja to Erago­nam. Turklāt rūķu kauli ir resnāki par cilvēku kauliem, tāpēc, iespējams, cilvēkam askudgamlnas nemaz nevar ieriktēt.

-   Likšu aiz auss. Tiesa, Eragons nespēja izmest no galvas ainu, kā viņš, cīnoties ar askudgamlnām un nebīstoties savainot rokas, triektu dūri krūtīs kaut vai bruņās tērptam urglim. Tā būtu lieliska iespēja.

Pēc vakariņām Eragons nozuda savā teltī. Ugunskurs liesmoja gana gaiši, lai viņš spētu saskatīt Safiras apveidu līdzās teltij tas līdzinājās no melna papīra izgrieztam un pie audekla sienas pielīmētam siluetam.

Uzsedzis segas uz kājām, Eragons truli vērās pats sev klēpī. Nogurums māca, bet gulēt vēl īsti negribējās. Prāts nelūgti aizklīda domās par mājām. Viņš gudroja, kā klājas Roranam, Horstam un pārējiem kārvahalliešiem, vai laiks Palankāras ielejā ir gana silts, lai zemnieki varētu sākt sējas darbus. Eragonu pēkšņi pārņēma ilgas un skumjas. Viņš izņēma no somas bļodiņu un no ūdensmaisa piepildīja to līdz malām ar šķidrumu. Tad viņš sakopoja domas, raidīdams tās uz Rorana tēlu, un nočukstēja: Draumr kopa.

Kā jau ierasts, ūdens vispirms kļuva melns, lai pēc tam noskaidrotos, atklājot vīziju. Eragons^ieraudzīja Roranu sēžam sveču izgaismotā guļamistabā tā izskatījās pēc Horsta mājas. Rorans laikam ir pametis darbu Terinsfordā, Eragons nosprieda. Brālēns sēdēja, atbalstījies uz ceļgaliem un saņēmis plaukstas vienu otrā, un skatījās pi'etējā sienā. Eragons pazina šo sejas izteiksmi tā parasti nozīmēja, ka Rorana prātu nodarbina kāds sarežģīts jautājums. Lai nu kā, Rorans izskatījās gana labi, ja nu varbūt mazliet saspringts, un tas nomierināja Eragonu. Pēc dažām minūtēm viņš pārtrauca burvestību un brālēna tēls pagaisa no ūdens virsas.

Pārliecinājies, ka mājās viss kārtībā, Eragons iztukšoja trauku un apgūlās, uzvilkdams segas līdz zodam. Viņš aizvēra acis un iegrima siltajā puskrēslā, kas nošķir apziņu no miega, kurā reali­tāte liecas un šūpojas domu vējā, kur radošu ideju ziedi pāraug īstenības robežas un padara visu iespējamu.

Jaunekļa acu priekšā pavērās drūmi melnas debesis, pāri kurām vēlās sarkani dūmu mutuļi. Vārnas un ērgļi meta lokus augstu debesis, virs bultu mākoņiem, ko milzu kaujas laukā pre­tinieki raidīja cits citam. Sadangātajos dubļos saļima kāds vīrs ar sadragātu ķiveri un asinīm notašķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza augšup pamesta roka.

Eragona acu priekšā parādījās bruņu klāta plauksta. Cimds atradās tik tuvu, ka ar pulēta tērauda mirdzumu aizsedza pusi no ainas. Kā nepielūdzama mašīna īkšķis un trīs pēdējie pirksti savilkās dūrē, atstājot rādītājpirkstu ar liktenīgu nenovēršamību norādām uz pakritušo vīru.

Kad Eragons izlīda no telts, redzētā vīzija vēl arvien nodarbi­nāja viņa prātu. Safiru viņš atrada kādu gabaliņu ārpus nometnes

163

košļājam kaut ko spalvainu. Kad viņš izstāstīja, ko redzējis, viņa uz mirkli sastinga pavērtu muti, tad atgāza galvu un norija gaļas kumosu.