Vecākais

Lidojot bez segliem, Eragonam nācās īpaši stingri piespiest ceļ­galus Safirai pie sāniem, un cietās zvīņas atkal pieskārās rētām, ko bija atstājis abu pirmais lidojums.

Kad pūķis sasvērās pa kreisi, lai uztvertu augšupejošu gaisa strāvu, Jātnieks pamanīja, kā no klints sienas lejāk atdalās trīs brūni punktiņi un strauji ceļas uz augšu. Pirmajā mirklī Eragons noturēja tos par piekūniem, bet, kad radījumi pielidoja tuvāk, viņš aptvēra, ka tie ir vismaz divdesmit pēdu gari, ar šaurām astēm un ādu pārklātiem spārniem. Starp citu, tie līdzinājās pūķiem, tikai ķermeņi bija mazāki, kārnāki, un tajos jautās kas čūskām radnie­cīgs. Turklāt to zvīņas nebija spožas un klājās pamīšus zaļos un brūnos plankumos.

Pārsteigtais Eragons norādīja uz radījumiem Safirai. Vai tie varētu būt pūķi ?

Es nezinu. Viņa turpināja mierīgi planēt, vērodama jaunpienācējus, kas tagad meta lokus ap viņiem. Izskatījās, ka Safira mul­sina radījumus. Tie ik pa brīdim metās uz pūķa pusi, lai pēdējā mirklī nošņāktos un pārlaistos viņai pār galvu.

Eragons pasmaidīja un mēģināja ar prātu pieskarties dīvaino lidoņu domām. Visi trīs uzreiz atsprāga nostāk un sāka satraukti sakliegties vai drīzāk saspiegties. Pavērtie purni vēl vairāk pastiprināja līdzību ar čūskām. Spiedzienu tonalitāte izrādījās ne vien mentāli, bet arī fiziski bīstama. Tā ar mežonīgu spēku ielauzās Eragona būtībā, mēģinot padarīt viņu rīkoties nespējīgu. Arī Safira to sajuta. Turpinādami griezīgi spiegt, radījumi metās viņiem virsū ar saviem dunča asuma nagiem.

Turies, brīdināja Safira. Viņa sakļāva kreiso spārnu un pagrie­zās sāņus, tā izvairīdamās no diviem radījumiem, tad strauji savicināja spārnus un pacēlās pāri trešajam. Tikmēr Eragons izmisīgi centās nobloķēt spiedzienu. Tikko viņa prāts no tā atbrīvojās, viņš gribēja ķerties pie maģijas. Nenogalini tos, ieminējās Safira. Es gribu paplosīties.

Kaut gan radījumi likās izmanīgāki par Safiru, pūķis bija krietni masīvāks un spēcīgāks. Kad viens no briesmoņiem straujā pikējumā metās viņai virsū, Safira apsviedās ar muguru pret zemi un, atpakaļ krizdama, trieca priekškājas uzbrucējam krūtīs.

Spiedziens kļuva krietni klusāks, un ievainotais ienaidnieks atkāpās.

Safira izpleta spārnus un sagriezās pa labi, lai stātos pretī pārējiem diviem radījumiem, kuri atkal gatavojās uzbrukt. Pūķis izlieca kaklu, Eragons dziļi starp viņas ribām sajuta dobju dunoņu, un tad no Safiras žokļiem izšāvās liesmu mēle. Pūķa galvu ieskāva nokaitēti zils oreols, un dārgakmeņiem līdzīgās zvīņas uzmir­dzēja, it kā Safira būtu nule piedzimusi jauna zvaigzne.

Abi pūķveidīgie briesmoņi satraukti ieķērcās un pašķīda katrs uz savu pusi. Uzbz'ukums Eragona prātam apsīka, draudīgajiem lidoņiem steigšus dodoties projām. Visbeidzot uzbrucēji pagaisa skatienam kaut kur starp klintīm.

Tu gandrīz nometi mani, Eragons piktojās, atlaižot rokas, ar kurām bija cieši apskāvis pūķa kaklu.

Safiras skatienā jautās lepnums pašai par sevi. Gandrīz neskaitās.

Tā gan, jauneklis nosmējās.

Uzvaras sajūsmināti, viņi atgriezās pie plostiem. Kad Safira nolaidās ūdenī, uzsizdama gaisā divas varenas šaltis, atskanēja Orika sauciens: Vai visi sveiki un veseli?

-   Veseli, veseli, atsaucās Eragons. Safirai peldot uz plosta pusi, ledainais ūdens virmoja ap viņa kājām. Vēl viena tikai Beoriem raksturīga dzīvnieku suga?

Oriks palīdzēja Eragonam uzkāpt uz plosta. Mēs tos dēvējam par fanguriem. Tie nav tik gudri kā pūķi un nespēj spļaut uguni, tomēr no fanguriem jāpiesargās.

-   To mēs ātri vien sapratām. Eragons masēja deniņus, cen­šoties i'emdēt galvassāpes, ko bija atstājis fanguru uzbrukums. Labi, ka Safira izrādījās krietni pārāka par šiem.

Protams, piebilda pūķis.

-   Tā tie medī, Oriks paskaidroja. Viņi ar prāta spēku sastindzina upuri un tad saplosa to.

Safira ar asti uzsita pamatīgu ūdens šļakatu, trāpīdama Era­gonam. Lieliska doma. Varbūt izmēģināšu šo paņēmienu nāka­majā reizē, kad pati došos medībās.

Viņš pamāja. Arī kaujā tas varētu noderēt.

Arja pienāca pie plosta malas. Es priecājos, ka nenogalinā­jāt tos. Fanguri ir visai reti sastopami, triju zaudējums būtu ļoti būtisks.

-   Lai arī reti, viņi tik un tā pamanās aizstiept milzumu mūsu lopu, no namiņa norūca Torvs. Rūķis aizkaitinājumā gremoja tik sparīgi, ka līdzi kustējās visa pinkainā bārda. Iznācis pie Eragona, viņš bilda: Un būtu labāk, ja tu, Ēnkāvi, nelidinātos apkārt, kamēr mēs esam Beoru kalnos. Tāpat jau nav viegli pasargāt tevi no dažādām nepatikšanām, lai tu ar savu pūķi vēl plēstos ar vējačūskām.

-   Mēs turēsimies pie zemes, līdz sasniegsim līdzenumus, Eragons apsolīja.

-   Lieliski.

Kad viņi piestāja krastā, lai pārnakšņotu, rūķi pietauvoja plostus pie apsēm blakus mazas upītes ietekai. Ama iekūra uguns­kuru, bet Eragons tikmēr palīdzēja Eksvaram nogādāt Ledusliesmu uz zemes. Viņi piesēja ērzeli leknā pļaviņā.