Vecākais

Tikmēr Rorans aizvēla kritušos kareivjus tālāk no nocieti­nājumiem. "Tagad esmu nogalinājis jau piecus." Ticis galā ar mirušajiem, viņš izslējās un pavērās apkārt. Nekur nedzirdēja ne skaņas, tik vien kā lietus šalkoņu. "Kāpēc neviens nenāca mums palīgā?"

Prātodams, kas varētu būt noticis, viņš kopā ar Slounu atgrie­zās pirmā uzbrukuma vietā. Uz baļķu nožogojuma slidenajiem zariem bez dzīvības karājās divu karavīru līķi, bet Rorana un Slouna uzmanību pievērsa kas cits. Horsts un citi cieminieki bija satupuši lokā ap mazu ķermenīti. Roranam aizrāvās elpa. Tas bija Elmunds, Delvina dēlēns. Desmitgadīgajam puikam bija trāpījis šķēps. Zēna vecāki pārakmeņotām sejām sēdēja dubļos līdzās mazajam.

"Mums kaut kas ir jādara," Rorans nodomāja, nomezdamies uz ceļiem un atbalstīdamies pret šķēpu. Tikai retais bērns te nodzīvoja līdz piecu sešu gadu vecumam. Bet zaudēt savu pirm­dzimto dēlu tagad, kad visas pazīmes liecināja, ka puika izaugs slaids un spēcīgs, lai ar laiku ieņemtu tēva vietu Kārvahallā, šāds notikumu pavērsiens varēja satriekt ikvienu. "Katrīna… bērni… mums viņi visi ir jāpasargā."

"Bet kā?… Kā?… Kā?…"

♦ ♦ ♦

LEJUP PA ŠALCOŠO EZERUPI

Pirmajā dienā pēc izbraukšanas no Tarnagas Eragons mēģi­nāja iemācīties visu Undina sargu vārdus. Rūķus sauca Ama, Trihga, Hedins, Eksvars, §jrrgniens šis vārds nu nekādi neļāvās izrunājams, lai gan nozīmēja gluži vienkārši "Vilka Sirds" -, Dutmērs un Torvs.

Katra plosta vidū slējās pa nelielam namiņam. Eragons laiku vislabprātāk kavēja, sēdēdams uz baļķiem plosta galā un vēro­dams, kā garām slīd Beoru kalni. Pāri dzidrajai upei šaudījās zivjdzenīši un kovārņi, zilie gārņi, kā uz ķekatām sakāpuši, stāvēja pie dūksnainā krasta, kur lazdu, dižskābaržu un vītolu sienā ik pa brīdim pazibēja saulstaru kūļi. Laiku pa laikam kādā paparžu pudurī iekurkstējās vērša varde.

Kad līdzās viņam iekārtojās Oriks, Eragons atzina: Skaisti.

-   Tiesa gan. Rūķis klusiņām aizkūpināja pīpīti, tad atlaidās un sāka to pakšķināt.

Eragons klausījās, kā čīkst koks un virve tur Trihga, stāvot pakaļgalā, ar garu airi stūrēja plostu. Orik, vai tu zini, kāpēc Broms pievienojās vārdeniem? Es par viņu zinu tik ļoti maz. Lie­lāko dzīves daļu es viņu pazinu vienkārši kā miesta stāstnieku.

-   0, viņš nepievienojās vārdeniem; viņš palīdzēja tos radīt. Oriks uz brīdi pieklusa, lai izpurinātu pelnus ūdenī. Kad Galba­torikss kļuva par karali, Broms, izņemot Atkritējus, bija vienīgais dzīvais Jātnieks.

-   Bet tajā laikā viņš jau vairs nebija Jātnieks. Viņa pūķi noga­lināja kaujā pie Doru Araibas.

-   Labi, taču viņam bija Jātnieka zināšanas un iemaņas. Broms pirmais sāka pulcēt trimdā izklīdušos Jātnieku draugus un sabied­rotos. Tieši viņš pārliecināja Hrotgaru, lai ļauj vārdeniem apmes­ties Farthendurā, tieši viņš gādāja par elfu atbalstu.

Kādu brīdi valdīja klusums. Kāpēc Broms atteicās stāties vārdenu priekšgalā? Eragons vaicāja.

Oriks ironiski pasmaidīja. Iespējams, viņam nekārojās varas. Tas norisinājās kādu laiku pirms tam, kad Hrotgars mani adop­tēja, tāpēc es Bromu Troņheimā tiku sastapis maz… Viņš vienmēr bija projām vai nu lai cīnītos ar Atkritējiem, vai nu lai kārtotu kādus citus jautājumus.

-   Vai tavi vecāki ir miruši?

-   Tā gan. Viņi saslima ar bakām, kad es vēl biju mazs, bet Hrotgars bija tik laipns, ka pieņēma mani savā namā un, tā kā viņam pašam bērnu nav, pasludināja mani par savu manti­nieku.

Eragons iedomājās par savu bruņucepuri ar Ingeitumu zīmi. "Arī pret mani Hrotgars bija ļoti laipns."

Kad pēcpusdienā iestājās krēsla, rūķi katrā plosta stūrī izkāra pa apaļam lukturim. Tie izstaroja sarkanu gaismu. Eragons atce­rējās, ka tā neapžilbina un palīdz labāk redzēt tumsā. Nostājies līdzās Arjai, viņš pētīja lukturu tīro, nekustīgo staru. Vai zini, kā viņi gatavo šos lukturus? Eragons ievaicājās.

-   Šos buramvārdus mēs iemācījām rūķiem pirms daudziem jo daudziem gadiem. Viņi tos izmanto ar izcilu meistarību.

Jauneklis pakasīja zodu un vaigus, šur un tur sataustīdams rugāju saliņas. Vai tu man varētu iemācīt kādas burvestības, kamēr mēs ceļojam?

Arja paskatījās uz Eragonu, apbrīnojami stabili stāvēdama uz ļodzīgajiem baļķiem. Tā nav mana loma. Tevi gaida skolotājs.

-   Tad vismaz izstāsti, viņš nelikās mierā, ko nozīmē mana zobena vārds?

Arja pieklusināja balsi. "Posts" ir tava zobena vārds. Un to arī tas nesa, pirms nonāca tavās rokās.

Eragons ar riebumu paskatījās uz Zaroku. Jo vairāk viņš uzzi­nāja par savu ieroci, jo ļaunāks tas likās, it kā asmens spētu nest nelaimi pats pretēji saimnieka gribai. Morzans ar to ne vien noga­lināja Jātniekus pat Zaroka vārds ir ļaunumu vēstošs. Ja vien šo zobenu Eragonam nebūtu iedevis Broms un ja ne apstāklis, ka Zaroks nekad nezaudēja asumu un to nebija iespējams salauzt, jauneklis tajā pašā mirklī būtu iesviedis to upē.

Pirms satumsa pavisam, Eragons aizpeldēja līdz Safirai. Pirmo reizi kopš Troņheimas viņi izlidojās kopā pēc sirds patikas, pacel­damies augstu virs Az Ragni, kur gaiss kļuva retinātāks, bet upe lejā atgādināja violetu svēdru.