Vecākais

Līdzās Roranam bija nostājies Slouns. Kreisajā rokā miesnie­kam bija viens no Fiska gatavotajiem vairogiem, bet labajā pus­mēneša formā izliekts gaļas cirtnis. Viņa jostu greznoja vēl vismaz ducis nažu, visi pamatīgi un neticami asi. Vīrs mundri pamāja Roranam, jauneklis atbildēja ar to pašu, un tad abi atkal pievērsās vietai, kur bija pagaisis kareivis.

Pēc nepilnas minūtes no miglas izlocījās razaka bezķermeniskā balss: Turpinot aizssstāvēt Kārvahallu, jūsss esssat izdarījuššši nepareizo izvēli un parakstījuššši sssev nāvesss ssspriedumu. Jūsss visssi mirsssiet!

Lorings atbildēja: Pabāziet tikai šurp savus tārpu izlodātos purnus, ja pietiek dūšas, jūs, pūšļvēderainie, līkkājainie, čūskacainie kēmi\ Mēs iedauzīsim jūsu paurus un ar jūsu asinīm noba­rosim treknus mūsu veprus!

Uz viņu pusi pēkšņi šāvās tumšs apveids, bet vēl pēc mirkļa mazu gabaliņu no Gedrika kreisās rokas durvīs ar trulu blākšķi ieurbās šķēps.

Aizsegā! no cieminieku vidus atskanēja Horsta balss. Rorans notupās aiz vairoga un turpināja vērot notiekošo pa sīku spraugu starp diviem dēļiem. Viņš tikko paguva paslēpties, jo jau nākamajā mirklī pāri koku aizsprostam pārlidoja pusducis šķēpu un piezemējās starp iztramdītajiem ciema aizstāvjiem.

Kaut kur miglā atskanēja asinis stindzinošs kliedziens.

Roranam sāpīgi notrīsēja sirds. Jauneklis elsodams mēģināja atgūt elpu, kaut gan nebija ne pakustējies, un viņa rokas klāja lipīgi sviedri. Kārvahallas ziemeļu pusē vispirms atskanēja tikko dzirdama stikla plīšana… bet tad tai sekoja sprādziena duna un lūstoša koka brīkšķi.

Strauji pagriezušies blīkšķa virzienā, viņi abi ar Slounu metās uz Kārvahallas pretējo malu. Tur viņi uzdūrās sešiem kareiv­jiem, kuri mēģināja aizvākt vairāku saspridzinātu koku atliekas. Mazliet nostāk, lietus svēdrās bāli un spocīgi, sēdēja razaki savu melno zirgu mugurā. Pat nepagausinājis soli, Rorans uzklupa tuvākajam karavīram, durdams tam ar šķēpu. Pirmo un otro dūrienu atvairīja pacelta roka, bet Rorans trāpīja nelaimīgajam vispirms gurnā un tad, kad tas pakrita, arī kaklā.

Slouns iegaudojās kā satracināts zvērs un svieda savu gaļas cirtni. Tas pāršķēla vēl viena kareivja bruņucepuri un sadra­gāja vīra galvaskausu. Divi citi kareivji, izrāvuši zobenus, metās miesniekam pretī. Slouns, nu jau smiedamies, palēca sāņus un ar vairogu atvairīja pirmos cirtienus. Viens no tiem izrādījās tik spēcīgs, ka zobena asmens iestrēga vairogā. Slouns pavilka uzbru­cēju uz savu pusi un, izrāvis no jostas atkaulošanai paredzētu nazi, ietrieca to nabagam acī. Izvilcis vēl vienu cirtni, Slouns ar maniaka cienīgu smīnu sāka mest lokus apkārt otram kareivim. Vai man tev izgāzt iekšas vai pārgriezt dzīslas zem ceļgaliem? miesnieks vaicāja, teju auļodams ap upuri ar drausmu, asiņainu naidu acīs.

Kad Rorans sadūrās ar nākamajiem diviem kareivjiem, viņš palika bez šķēpa. Jauneklis tik tikko paguva izraut veseri, lai atvai­rītu zobena cirtienu, kurš draudēja nošņāpt viņam kāju. Kareivis, kurš bija izrāvis viņam šķēpu, tagad meta ar to, tēmēdams krūtīs, taču Rorans nometa veseri, noķēra šķēpu gaisā tas vienlīdz pārsteidza gan kareivjus, gan viņu pašu -, pagrieza ieroci pretējā virzienā un iztrieca asmeni cauri uzbrucēja bruņām un ribām. Nu jauneklis bija palicis bez ieroča, tāpēc viņam n^cās atkāpties dzīvi palikušā kareivja priekšā. Viņš paklupa pār vienu no līķiem, turklāt krītot sagrieza uz zobena kāju, tad pavēlās sāņus, lai izvairītos no cirtiena, un vienlaikus izmisīgi meklēja dubļos kaut ko jebko -, ko varētu izmantot kā ieroci. Tajā mirklī pirksti sataustīja spalu, viņš izrāva asmeni no dubļiem un cirta karei­vim pa roku, kas turēja zobenu, nošņāpdams pretiniekam īkšķi.

Vīrs stulbi palūkojās uz asinīm notašķīto stumbeni, tad noteica: Tā notiek, ja tu nepiesedz sevi ar vairogu.

Kā nu ne, Rorans piekrita un nocirta karavīram galvu.

Pēdējo kareivi pārņēma panika, un viņš metās uz to pusi, kur šķita stāvam razaki, un Slouns viņu pavadīja ar apvainojumu un lamu straumi. Kad kareivis cauri lietus mirdzošajam aizkaram bija nonācis līdz melnajiem stāviem, Rorans ar šausmām noska­tījās, kā abas kroplīgās figūras kumeļu mugurās noliecas un no abām pusēm sagrābj kareivja kaklu. Nežēlīgie pirksti sažņaudzās, vīrs izmisumā iekliedzās, noraustījās un saļima. Viens no raza­kiem uzmeta līķi uz zirga, tad abi pagriezās un aizjāja.

Rorans noskurinājās un paskatījās uz Slounu miesnieks tīrīja savus nažus. Tu vareni kāvies. Viņš nekad nebija iedo­mājies, ka šajā vīrā varētu mājot tāds niknums.

Slouns klusā balsī attrauca: Manu Katrīnu viņi nekad neda­būs. Nekad, kaut man nāktos nodīrāt simtiem kareivju vai kauties pret tūkstoš urgļiem un vēl karali piedevām. Es nogāzīšu debesis uz zemes un noslīcināšu Impēriju viņas pašas asinīs, pirms viņi piedurs Katrīnai kaut pirkstiņu. Tad viņš saknieba lūpas, aiz­bāza pēdējo notīrīto nazi aiz jostas un ķērās pie sprādzienā izmē­tātajiem baļķiem, lai atjaunotu aizsprostojumu.