Vecākais

Ridlijs kliedza: … tu esi akls turies tuvāk papelēm, un viņi neko nepamanīs! Tu izvēlējies auna ceļu!

-   Tad rādi piemēru, ja esi tik gudrs! atcirta Albrihs.

-   Un parādīšu ar'!

-   Pēc tam pastāstīsi, vai tev labi garšoja bultas.

-   Varbūt, iejaucās Teins, mēs neesam tik kleini kā tu.

Albrihs pievērsa runātājam dusmās savilktu seju. Tavi

vārdi ir tikpat truli kā tavs prāts. Es neesmu tik stulbs, lai ris­kētu, paļaudamies uz pāris lapiņām, kuras pats nemaz neesmu redzējis. Šķita, ka Teina acis sprāgst no pieres laukā un seja piesarkst bietes krāsā. Ko nu? Albrihs viņu ķircināja. Mēli esi norijis?

Teins ierēcās un zvēla ar dūri Albriham pa vaigu. Kalēja dēls iesmējās. Tava roka ir vārga kā vecai večiņai. Tad viņš sagrāba Teina plecu un nolidināja sitēju no lieveņa ar tādu sparu, ka tas apstulbis novēlās dubļos.

Saņēmis šķēpu kā rungu, Rorans ar vienu lēcienu nostājās līdzās Albriham, neļaudams Ridlijam un pārējiem mesties virsū kalēja dēlam. Gana, pārskaities nošņāca Rorans. Mums ir citi ienaidnieki. Kad tiksim galā ar tiem, sasauksim sapulci lai tā izspriež, kam atlīdzība pienākas Albriham vai Teinam. Bet savā starpā mēs nedrīkstam plēsties.

-   Tev viegli runāt, Ridlijs izgrūda. Tev nav ne sievas, ne bērnu. Tad viņš palīdzēja Teinam piecelties un vīru pulciņš devās projām.

Rorans stingri paskatījās uz Albrihu un violeto zilumu, kas pletās zem puiša labās acs. Kurš sāka ķīviņu? Rorans jautāja.

-Es… Albrihs saviebdamies apklusa un pataustīja žokli. Mēs ar Darmenu gājām izlūkos. Razaki ir izlikuši kareivjus uz vairākiem tuvējiem kalniem. Viņi redz Anoras otru krastu, kā arī pamatīgu ielejas posmu gan augstāk, gan zemāk par Kārvahallu. Viens vai divi cilvēki varbūt vēl spētu nemanīti aizlavīties viņiem garām, bet mēs nemūžam neaizgādāsim bērnus līdz Kolija sētai, ja nenogalināsim sargus bet tad tikpat labi paši varam paziņot razakiem, kurp dodamies.

Roranu sastindzināja bailes, kā inde caurstrāvodamas viņa sirdi. Ko gan es spēju izdarīt? Nenovēršamības izjūta uzdzina jaunu nelabuma vilni. Aplicis roku Albriham ap pleciem, viņš teica: Iesim, parādīsim tevi Ģertrūdei.

-   Nē, Albrihs attrauca, nopurinādams Rorana plaukstu no pleca. Viņai rūpju pietiek ari bez manis. Viņš dziļi ievilka elpu, it kā grasītos ienirt ezerā, un tad aizlumpačoja lietū uz smēdes pusi.

Rorans noskatījās viņam pakaļ, tad nošūpoja galvu un iegāja namā. Priekštelpā bērnu bariņa vidū sēdēja Elēna viņi ar vīlēm un galodām asināja šķēpu uzgaļus. Rorans ar mājienu paaicināja Elēnu pie sevis. Abi iegāja blakusistabā, un Rorans izstāstīja par tikko pieredzēto.

Roranam par lielu pārsteigumu nekad iepriekš viņš nebija dzirdējis neko tādu no mīlošās namamātes mutes Elēna sulīgi nolamājās, tad vaicāja: Kā tu domā, vai Teinam ir iemesls paslu­dināt asinsnaidu?

-   Iespējams, pieļāva Rorans. Viņi abi aizvainoja viens otru, bet Albriha vārdi skanēja krietni aizskarošāk. Tiesa, Teins pir­mais pacēla roku. Jūs paši varētu pasludināt asinsnaidu.

-   Blēņas, Elēna atmeta ar roku un savilka šalli ciešāk ap pleciem. Lai šo jautājumu izšķir sapulce. Ja būs jāmaksā sāpju nauda, maksāsim, galvenais iztikt bez asinsizliešanas. Tad viņa ar noasinātu šķēpa uzgali rokā izgāja no mājas.

Satrauktais Rorans sameklēja virtuvē maizi un gaļu, tad, maz­liet uzkodis, ņēmās palīdzēt bērniem asināt uzgaļus. Kad atnāca

Felda, kāda mazā palīga mamma, Rorans atstāja bērnus viņas uzraudzībā, bet pats cauri Kārvahallai soļoja atpakaļ uz posteni pie galvenā ceļa.

Kad viņš bija notupies dubļos pie aizžogojuma, starp māko­ņiem uzmirdzēja saules stars un izgaismoja lietus sienu tā, ka katra lāsīte iezaigojās kā mazs dārgakmens. Rorans pārsteigts vēroja šo dabas brīnumu, nelikdamies^ne zinis par ūdeni, kas gāzās pāri sejai. Sprauga mākoņos kļuva arvien platāka, līdz pāri lielākajai Palankāras ielejas daļai rietumu pusē krāvās milzīgu negaisa mākoņu grēda, bet pretī tai pletās tīru, zilu debesu strē­mele. Gubīgais jumts virs galvas un īpašais leņķis, kādā krita saules stari, sadalīja lietus izmērcēto apkārtni divās daļās viena puse mirdzēja visās varavīksnes krāsās, bet otrā sulīgas ēnas lau­kiem, krūmiem, kokiem, upei un kalniem piešķīra visnegaidītākās krāsas. Likās, it kā visa pasaule būtu pārtapusi pulēta metāla skulptūrā.

Tajā brīdī Rorans ar acs kaktiņu pamanīja kustību un, paska­tījies tās virzienā, uz ceļa ieraudzīja kareivi, kura bruņas spīdēja kā ledus. Vīrs pārsteigts blenza uz Kārvahallas jaunajiem nocieti­nājumiem, tad pagriezās un nozuda atpakaļ zeltītajā miglā.

Karavīri! Rorans iesaucās, pielēkdams kājās. Jauneklis nodomāja, ka būtu noderējis loks, tomēr, lai pasargātu to no lie­tus, viņš bija atstājis ieroci mājā. Vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka Impērijas kareivjiem bija vēl grūtāk saglabāt ieročus sausus.

No mājām izskrējušie vīri un sievas bija sapulcējušies grāv­malā un mēģināja kaut ko saskatīt cauri nogāzto priežu aizspros­tam. Lejup pa garajiem zariem ritēja lāses gluži kā caurspīdīgi dārgakmeņi, kuros atspoguļojās satrauktu acu pulks.