Vecākais

Čuksts atskanēja tieši pie viņa labās auss. Katrīn? Puisis uzrausās sēdus, samiegdams acis, kad meitene pavēra luktura slēģus un gaismas stars apspīdēja viņa kāju. Ko tu šeit dari?

-   Es gribēju satikt tevi. Lielās acis noslēpumaini mirdzēja bālajā sejā, kuru vēl izteiksmīgāku padarīja nakts ēnas. Meitene paņēma Rorana roku un aizveda jaunekli līdz kādas pamestas mājas lievenim, kur viņus nespēja saklausīt nedz Baldors, nedz pārējie sargi. Tad Katrīna saņēma Rorana seju plaukstās un maigi noskūpstīja. Rorans jutās pārāk noguris un trauksmainu domu nomocīts, lai atbildētu meitenei ar tādu pašu maigumu. Viņa atvirzījās nostāk un nopētīja draugu. Kas noticis, Roran?

No jaunekļa lūpām kā rējiens izlauzās tukši smiekli bez mazā­kās prieka pieskaņas. Tu jautā, kas noticis? Viss ir noticis! Pasaule liekas apgāzta kājām gaisā. Viņš trieca pamatīgo dūri sev pret krūtīm. Es pats sev liekos apgāzts kājām gaisā. Ik reizes, kad mēģinu atbrīvoties, es redzu tos kareivjus saļimstam zem mana vesera. Tos vīrus, kurus es, Katrīn, nogalināju. Un viņu acis… viņu acisl Karavīri zināja, ka tūlīt mirs, un zināja, ka nespēj tur neko mainīt. Viņš nodrebēja pie visām miesām. Viņi to zināja… es to zināju… un tik un tā man tas bija jādara. Es nespēju… Tad Roranam aizlūza balss un viņš juta, kā pāri vaigiem sāk plūst karstu asaru tērcītes.

Kamēr Rorans izraudāja pēdējo dienu satriecošos notikumus, Katrīna turēja drauga galvu klēpī apskautu. Jauneklis raudāja par Garovu un Eragonu, par Parru, Kvimbiju un pārējiem bojāgāju­šajiem; viņš raudāja pats par sevi; un viņš raudāja par likteni, kas gaidīja Kārvahallu. Rorans šņukstēja, līdz jūtu spriedze pamazām atslāba, atstādama viņu sausu un tukšu kā veca miežu vārpa.

Ar lielu piespiešanos Rorans dziļi ieelpoja, tad paskatījās uz Katrīnu un ieraudzīja asaras arī meitenes acīs. Viņš ar īkšķi tās notrausa tās likās kā mazi dimantiņi nakts tumsā. Es tevi mīlu, Katrīn. Tad viņš vēlreiz atkārtoja šos vārdus. Mana mīļā. Man nav nekā cita, ko tev dot, kā vien mana mīlestība. Tomēr… es gribu tev uzdot šo jautājumu. Vai tu nāksi pie manis par sievu?

Drebošajā laternas starā viņš redzēja tīru prieku un izbrīnu izgaismojam mīļotās seju. Viņa mirkli vilcinājās un Rorans uztraukumā jau sāka šaubīties. Viņam^taču neklājās lūgt mei­tenes roku, viņai neklājās atbildēt bez Slouna piekrišanas… Bet tad Rorans aptvēra, ka nu jau viņam ir vienalga. Viņam vajadzēja uzzināt un uzzināt tūlīt, vai Katrīna ir gatava nodzīvot savu dzīvi viņam līdzās.

Tad viņa klusītēm atbildēja: Jā, Roran, es iešu.

ZEM TUMŠAJĀM DEBESĪM

Tonakt lija.

Pāri Palankāras ielejai cits pēc cita vēlās smagi pievilguši mākoņi, ar ķēpīgām rokām ķerdamies pie kalniem un pildī­dami gaisu ar aukstu dūmaku. Paslēpies zem jumta, Rorans vēroja, kā, mākoņiem izgāžot sakrāto ūdeni, pelēkas pātagas vico koku plandošos cekulus, pārvērš grāvi ap Kārvahallu dubļainā upelē un ar blāķīgiem pirkstiem skrubina lubu jumtus un dzegas. Viss likās sašvīkots, izplūdis un izmērcēts negaisa neapturamajā straumē.

Priekšpusdienā vētra norima, lai gan garlaikota līžņa turpi­nāja kapāt miglu. Lāses ātri samērcēja Rorana matus un drānas, kad pienāca viņa kārta stāties sardzē pie barikādes, kas aizšķēr­soja galveno ceļu. Viņš notupās pie stāvus saslietajiem baļķiem, nopurināja ūdeni no apmetņa un, cenzdamies nelikties ne zinis par drēgnumu, uzvilka kapuci dziļāk uz acīm.

Par spīti nemīlīgajam laikam, Rorana sirds lidinājās kaut kur augstu virs sapīkušajiem mākoņiem tik ļoti viņu bija iepriecinā­jis Katrīnas jāvārds. Viņi bija saderinājušies! Sajūta bija tāda, it kā pasaules aina, kurā visu laiku bija trūcis kaut kā ļoti svarīga, pēkšņi ir pabeigta. Tas nesa jaunu pārliecību par sevi, lika justies neievainojamam. Kāda gan nozīme kareivjiem, razakiem vai pat pašai Impērijai, ja viņus abus saista tāda mīlestība? Tie visi bija tikai nodeguļi līdzās ugunsgrēkam.

Tomēr svētlaime nāca ar jaunām bažām, kas tagad likās kļu­vušas par Rorana eksistences galveno satvaru, kā gan parūpē­ties, lai Katrīna necieš no Galbatoriksa dusmām? Kopš pamoša­nās viņš nebija domājis ne par ko citu. Lieliski būtu, ja Katrīna dotos pie Kolijiem, viņš nosprieda, vērodams migliņā tīto ceļu, bet viņa nemūžam nepiekritīs aiziet no Kārvahallas… ja nu vienīgi Slouns liktu viņai to darīt. Varbūt man izdotos pierunāt viņu? Esmu pārliecināts, ka tēvs vēlas pasargāt Katrīnu no briesmām tikpat ļoti kā es.

Kamēr Rorans prātoja, kā vislabāk uzrunāt miesnieku, mākoņi atkal savilkās gubās un lietus ar jaunu spēku sāka sloksnēt cie­matu, gāzdamies pār namiem dzeļošos viļņos. Peļķes ap Roranu burtiski salēcās, kad smagās lāses sāka bungot to spoguļus. Vis­apkārt kā izbiedēti sienāži lēkāja ūdens šļakatas.

Sajutis izsalkumu, Rorans nodeva sardzi Larnem Loringa jaunākajam dēlam, un pats devās sarūpēt pusdienu tiesu. Viņš pārvietojās ar īsiem pārskrējieniem no viena pakša pavēņa līdz nākamajam. Nogriezies ap stūri, Rorans pārsteigts ieraudzīja Albrihu uz mājas lieveņa strīdamies ar pulciņu vīru.