Vecākais

Viņš ar mierīgu sirdi pieņēma Birgitas pārmetumus pēc tik sāpīga zaudējuma to arī varēja sagaidīt. Labi, ka viņa nepasludināja asinsnaidu. Rorans noskurinājās un aizsteidzās līdz vietai, kur Kār­vahallā ienāca galvenais ceļš. Tas bija ciemata aizsardzības vājākais punkts, un par to vajadzēja parūpēties īpaši rūpīgi. Nedrīkst ļaut razakiem vienkārši uzspridzināt mūsu nocietinājumus.

Rorans sameklēja Baldoru, un abi kopā sāka rakt grāvi šķēr­sām ceļam. Man drīz būs jāskrien, starp cērtes vēzieniem brī­dināja Baldors. Tētim vajadzēs manu palīdzību smēdē.

Rorans tikai noņurdēja, ka dzirdējis, un turpināja rakt. Kamēr viņš strādāja, prātā atkal sāka virmot atmiņas par kareivjiem par to, kā viņi izskatījās pēc vesera trieciena, un par sajūtu, drausmīgo sajūtu, kāda pārņēma, kad viņš sašķaidīja ķermeni kā satrunējušu celmu. Nelabuma pārņemts, Rorans apstājās un pamanīja, ka Kārvahallā valda satraukums: cilvēki gatavojās nākamajam uzbrukumam.

Kad Baldors aizgāja, Rorans vienatnē pabeidza rakt grāvi, kas sniedzās pieaugušam vīram līdz viduklim, bet pēc tam devās uz Fiska darbnīcu. Ar galdnieka atļauju viņš ar zirgiem aizvilka līdz grāvim piecus kārtīgi nostāvējušos baļķus. Rorans nostiprināja baļķus grāvī stāvus tā, ka tie izveidoja nepārvaramu šķērsli, kas noslēdza ieeju Kārvahallā.

Brīdī, kad Rorans beidza nomīdīt zemi ap ieraktajiem mie­tiem, piesteidzās Darmens. Koki ir nogāzti. Šobrīd nogādājam tos īstajā vietā. Rorans kopā ar jaunekli aizgāja līdz Kārvahallas ziemeļu nomalei, kur ducis vīru izkārtoja rindā četras kuplas, zaļas priedes, bet zirgu iejūgs, kuru vadīja jauns puika, devās atpakaļ uz Kores piekāji. Vairums no vīriem palīdz izkārtot nocirstos kokus. Pārējie laikam ir aizrāvušies kad skrēju pēc tevis, likās, ka viņi ir gatavi nogāzt visus kokus šajā mežā.

Lieliski, papildu baļķi mums noderēs.

Darmens norādīja uz pamatīgu kazenāju kaudzi, kas bija sakrauta Kiselta lauka malā. Es tos sacirtu pie Anoras. Liec lietā, kā uzskati par vajadzīgu, es sacirtīšu vēl.

Rorans uzsita jauneklim uz pleca, tad devās uz Kārvahallas austrumu pusi. Tur garā, līkumotā rindā sastājušās sievietes, bērni un vīri raka zemi. Piegājis tuvāk, viņš ievēroja Birgitu pamatīgā sieva komandēja pārējos kā dzimis ģenerālis un dalīja racējiem ūdeni. Grāvis jau bija piecas pēdas plats un divas pēdas dziļš. Kad Birgita noklusa, lai atvilktu elpu, Rorans viņu uzsla­vēja: Iespaidīgi!

Pat nepaskatīdamās uz viņu, Birgita atrausa matu šķipsnu no pieres un noteica: Mēs sākām ar to, ka uzarām zemi. Tā rakt ir krietni vieglāk.

-Vai te ir kāda lāpsta, kuru es varētu likt lietā? Rorans vaicāja. Birgita norādīja uz darbarīku kaudzi grāvja otrā galā. Iedams pēc lāpstas, Rorans starp līkņājošajām mugurām pama­nīja Katrīnas matu kodaļas kapara spīdumu. Līdzās viņai Slouns ar niknu, apmātu enerģiju kapāja mīksto smilšmālu, it kā censtos pārplēst un nodīrāt zemes mālu ādu, lai atklātu zem tās paslēp­tos muskuļus. Slouna acis mežonīgi mirdzēja, zobi vīdēja, atiezti saspringtā izteiksmē, neliekoties ne zinis par putekļiem un zemes pikučiem, kas bija izraibinājuši viņa lūpas.

Slouna izskata satraukts, Rorans nodrebinājās un steidzās tālāk, novērsdams skatienu, lai nebūtu jāredz Katrīnas tēva asinīm pieplūdušās acis. Rorans paķēra lāpstu un trieca to zemē, cenzdamies ar fizisku piepūli pēc iespējas ātrāk aizgaiņāt prātu pārņēmušās bažas.

Diena turpinājās tikpat drudžaini, cilvēki nepārtrauca darbu, nedz lai paēstu, nedz lai atpūstos. Grāvis kļuva arvien garāks un dziļāks, līdz apjoza divas trešdaļas ciemata un sasniedza Anoras krastu. Izraktā zeme bija sakrauta gar grāvja iekšmalu, lai apgrū­tinātu ikvienu, kurš mēģinātu pārlēkt pāri grāvim vai izrāpties no tā.

Agrā pēcpusdienā arī koku siena bija gatava. Rorans meta mieru rakšanai, lai palīdzētu noasināt neskaitāmos zarus tos, cik nu iespējams, savija kopā, pāri pārklājot dzelkšņu klēpjus. Palaikam viņiem nācās pavilkt kādu stumbru sāņus, lai ielaistu ciema iekšienē tuvējo sētu zemniekus, piemēram, Ivoru ar viņu lopiņiem.

Pret vakaru nocietinājumi izskatījās pamatīgāki un drošāki, nekā Rorans bija uzdrošinājies cerēt. Tiesa, pie tiem vēl vajadzēja piestrādāt pāris stundu, lai visu paveiktu godam.

Rorans sēdēja, piemeties uz zemes, un grauza rupjmaizes ņuku, brīdi pa brīdim pamezdams noguruma apmiglotās acis pret zvaigznēm. Viņa plecam pieskārās roka, un, pacēlis ska­tienu, Rorans ieraudzīja Albrihu. Te būs. Albrihs pasniedza no apzāģētiem dēļiem rupji sanaglotu vairogu un pēdas sešas garu šķēpu. Rorans pateicās, Albrihs devās tālāk, dalīdams šķēpus un vairogus katram, ko satika.

Rorans pieslējās kājās, pie Horsta savāca savu veseri un, tā apbruņots, devās uz ieeju ciematā pie galvenā ceļa, kur sardzē stāvēja Baldors un vēl divi viri. Pamodiniet mani, kad gribēsiet atpūsties, Rorans piekodināja un apgūlās mīkstajā zālē zem tuvējās mājas pakša. Viņš sakārtoja ieročus tā, lai spētu tos atrast arī tumsā, un aizvēra acis, kārodams kādu brīdi nosnausties.

-   Roran?