Vecākais

Ģertrūde paspēra soli uz priekšu un nosauca kritušo vārdus: Parrs, Viglifs, Geds, Bardriks, Farolds, Heils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs un Albems. Viņa uzlika melnus oļus uz bojāgājušo plakstiņiem, tad pacēla rokas virs galvas un acis pret debesīm un drebošā balsī uzsāka izvadīšanas dziesmu. No viņas aizvērto acu kaktiņiem sīkās straumītēs plūda asaras, bet balss tikmēr nopūz­damās un vaidēdama cēlās un krita, izdziedādama kopš neatmi­namiem laikiem no paaudzes paaudzē nodotos vārdus, paužot visa ciema pārdzīvotās bēdas. Dziedniece dziedāja par zemi, par nakti un par cilvēku dzimuma bezgalīgajām skumjām, no kurām nebija pasargāts neviens.

Kad klusumā bija izskanējusi pēdējā izvadīšanas dziesmas nots, kritušo radi daudzināja aizgājēju paveiktos darbus un labās rakstura īpašības. Tad viņus apglabāja.

Kamēr Rorans klausījās Ģertrūdes dziedājumā, viņa skatienu piesaistīja beznosaukuma pauguriņš, kur atdusējās trīs nonāvētie karavīri. "Vienu nogalināja Nolfavrels, bet pārējos es." Viņš vēl arvien izjuta primitīvo triecienu un to, kā padodas muskuļi un kauli… kā tie salūst… sašķīst zem viņa vesera. Viņam sametās nelaba dūša un nācās saņemties, lai nesāktu vemt visa ciema acu priekšā. "Tos puišus nogalināju tieši es." Rorans nekad nebija iedomājies, ka viņam nāksies nonāvēt, viņš nekad nebija to vēlē­jies un, par spīti tam, uz viņa sirdsapziņas gūlās vairāk dzīvību nekā jebkuram citam Kārvahallā. Roranam pat sāka likties, ka viņa piere ir iezīmēta ar asinīm.

Viņš aizgāja no bērēm, tikko tas likās iespējams, pat nepakavēdamies, lai aprunātos ar Katrīnu. Rorans uzkāpa Korē līdz vietai, kur visa Kārvahalla bija kā uz delnas, un sāka prātot, kā labāk aizsargāt ciematu. Diemžēl mājas bija celtas pārāk tālu cita no citas, lai varētu izveidot aizsardzības loku, vienkārši aizbarikādējot ejas starp ēkām. Arī doma, ka karavīri kautos ciematnieku pagalmos, izbradājot rūpīgi koptos dārziņus, nelikās īpaši prātīga. "Anoras upe sargā mūsu kreiso spārnu," viņš prātoja, "bet pārējo

Kārvahallu mēs nespētu nosargāt pat no nebēdņa puikas… Vai gan mēs spējam pāris stundu laikā uzcelt ko tādu, kas puslīdz droši aizkavētu kareivjus?"

Vēl pēc mirkļa viņš jau bija noskrējis lejā līdz ciematam un sauca: Visi, kas ir brīvi, nāciet man palīgā gāzt kokus! Drīz vien no mājām ielās iznāca vīri. Nāciet visi, kas spēj cilāt cirvi, man vajadzēs daudz cilvēku! Jāpalīdz katram, kurš spēj! Rorans nogaidīja, līdz ap viņu sanākušo pulks likās gana liels.

Darmens, viens no Loringa dēliem, izspraucās līdz Roranam.

-   Ko esi iecerējis?

Rorans ierunājās skaļāk, lai visi viņu dzirdētu. Mums ap Kārvahallu jāuzceļ siena. Jo biezāka, jo labāk. Manuprāt, ja mēs nocirstu lielākus kokus, izkārtotu tos līdzās citu citam lokā un noasinātu zarus, razakiem nāktos krietni papūlēties, lai tiktu tiem pāri.

-   Kā tev liekas, cik koku mums vajadzēs? vaicāja Orvals.

Rorans pieklusa, cenzdamies prātā aprēķināt Kārvahallas

perimetra garumu. Vismaz piecdesmit. Varbūt visus sešdesmit, lai visu izdarītu kārtīgi. Vīri sāka apspriesties un strīdēties.

-   Pagaidiet! Rorans ātri saskaitīja, cik vīru ir sapulcējies. Četr­desmit astoņi. Ja nākamās stundas laikā katrs no jums varētu nogāzt pa kokam, lielo darba daļu mēs būtu paveikuši. Vai spēsiet, vīri?

-    Par ko tu mūs turi? Orvals atsaucās. Tad, kad man pēdējo reizi vajadzēja stundu koka nociršanai, es biju desmit gadus vecs!

Tad ierunājās Darmens: Un kā ar kazenājiem? Mēs varētu pie kokiem piesiet visādus dzelkšņainus krūmus. Tad tiem būtu vēl grūtāk pārrāpties pāri.

Rorans pasmaidīja. Lieliska doma. Vīri, kuriem ir dēli, lie­ciet puikām iejūgt zirgus, lai varam atvilkt kokus līdz vajadzīgajai vietai. Veči piekrītoši māja ar galvu, tad izklīda pa Kārvahallu, lai sarūpētu cirvjus un zāģus. Rorans apturēja Darmenu un pieko­dināja: Pārliecinies, lai kokiem visā stumbra garumā būtu zari, citādi tie nederēs.

-   Kur būsi tu pats? Darmens vaicāja.

-  Būvēšu otro aizsardzības līniju. To pateicis, Rorans atstāja Darmenu vienu un aizskrēja līdz Kvimbija mājai, kur Birgita nagloja ciet logus.

-  Ko gribēji? viņa vaicāja, pametusi skatienu uz Rorana pusi.

Viņš ātri izklāstīja savu ieceri par kokiem. Koku loka iekš­pusē varētu izrakt grāvi tas aizkavētu ikvienu, kuram tomēr izdotos izlauzties cauri. Mēs pat varētu grāvja dibenā saspraust noasinātus mietus un…

-   Saki, ko tu gribi, Roran!

-   Es gribu, lai tu sapulcini visas darbos neaizņemtās sievas un bērnus, vispār ikvienu, ko spēj atrast, lai izraktu grāvi. Es viens ar to netikšu galā, un mums nav daudz laika… Rorans ieskatījās viņai tieši acīs. Lūdzu.

Birgita sarauca pieri. Kāpēc tu to lūdz man?

-   Tāpēc, ka tu līdzīgi man ienīsti razakus un es zinu, tu darīsi visu iespējamo, lai apturētu tos briesmoņus.

-   Labi, Birgita nočukstēja, tad žirgti sasita plaukstas. Lieliski, darīšu, kā tu gribi. Bet, Roran Garova dēls, es nekad neaizmirsīšu, ka tieši tu un tava dzimta ir vainīga pie mana vīra nāves. Un, pirms Rorans paguva atbildēt, depīgā sieva bija prom.