Vecākais

Pēc tam kad ciematniekiem bija izdevies atsist razaku pret­uzbrukumu, Kārvahallas ievērojamākie iedzīvotāji nošķīrās no pārējiem, lai izspriestu, kā rīkoties turpmāk un vai Horsts ar saviem atbalstītājiem jāsoda par sadursmes uzsākšanu. Pulciņš lauza šķēpus jau kopš paša agra rīta.

Rorans pameta skatienu ēdamistabā. Pie garā galda sēdēja Birgita, Lorings, Slouns, Gedriks, Delvins, Fisks, Morns un vēl vairāki ciematnieki. Galda galā bija piesēdis Horsts.

… bet es saku, ka tas bija neapdomīgi un muļķīgi! Kiselts izsaucās, atbalstījies uz kaulainajiem elkoņiem. Tev nebija nekāda iemesla apdraudēt…

Morns atmeta ar roku. Šo mēs izrunājām jau iepriekš. Vai vajadzēja darīt to, kas ir izdarīts, vairs nav apspriešanas vērts. Tam es piekrītu. Galu galā Kvimbijs bija mans draugs tāpat kā daudziem citiem, un man bail pat iedomāties, ko tie briesmoņi izdarītu ar Roranu, bet… bet tas, ko es vēlos zināt, ir: kā mums rīkoties šajā kļūmīgajā stāvoklī?

-   Vienkārši apsitam tos zaldātus, norēja Slouns.

-   Un pēc tam? Viņiem pa pēdām atsūtīs nākamos, līdz mēs noslīksim sarkanu kamzoļu jūrā. Pat ja mēs atdosim Roranu, tas mūs neglābs paši dzirdējāt, ko teica tas razaks: šie mūs noga­lināšot, ja mēģināsim puisi aizstāvēt, un padarīšot par vergiem, ja atdosim viņu tiem. Nezinu, ko domā citi, bet es drīzāk mirstu, nevis aizvadu savas mūža dienas kā vergs. Morns papurināja galvu, sakniebis lūpas plānā, taisnā svītrā. Mums nav nekādu izredžu izdzīvot.

Fisks paliecās uz priekšu. Mēs varētu doties projām.

-   Mums nav kurp doties, attrauca Kiselts. Aiz mūsu mugu­rām slejas Kore, ceļu ir aizsprostojuši kaveivji, bet aiz viņiem plešas pārējā Impērija.

-   Tu pie visa esi vainīgs! kratīdams pirkstu uz Horsta pusi, iesaucās Teins. Tevis dēļ viņi nosvilinās mūsu mājas un nokaus mūSu bērnus! Tevis dēļ!

Horsts pielēca kājās tik strauji, ka krēsls atsprāga atpakaļ un apgāzās. Kur ir tavs vīra godaprāts? Vai tu ļautu viņiem mūs dzīvus apēst, nemaz nemēģinot pretoties?!

-   Jā, ja otra iespēja ir tīrā pašnāvība. Teins aplaida drūmu skatienu ap galdu, tad garām Roranam izmetās ārā no telpas. Vīra seju bija saverkšķījušas dzīvnieciskas bailes.

Tajā brīdī Gedriks ievēroja Roranu un pamāja, lai puisis nāk tuvāk. Nāc, nāc, mēs tevi gaidījām.

Rorans salika rokas uz muguras, un viņā ieurbās krietns ducis pētīgu acu. Kā es varu līdzēt?

-   Manuprāt, sacīja Gedriks, esam vienisprātis, ka, nododot tevi Impērijai, mēs šobrīd neko nepanāktu. Vai mēs būtu tam gatavi, ja tas kaut ko mainītu, ir cits jautājums. Viss, ko varam darīt, ir gatavoties nākamajam uzbrukumam. Horsts izkals šķēpu uzgaļus un citus ieročus, ja pietiks laika, un Fisks ir piekritis uzmeistarot kādus vairogus. Par laimi, viņa galdniecība nav cie­tusi no uguns. Un kādam vajadzētu pārbaudīt mūsu aizsardzības būves. Mēs vēlamies to uzticēt tev. Pārējie, kā spēs, tev palīdzēs.

Rorans pamāja. Darīšu visu, kas manos spēkos.

Līdzās Mornam kājās piecēlās Tara. Garāka par vīru, viņa bija pamatīga sieva ar sirmām svēdrām matos un krampīgām rokām, kas vienlīdz labi prata apgriezt vistai kaklu vai izšķirt divus kaušļus. Viņa noteica: Dari gan, Roran, citādi mūs gaida jaunas bēres. Tad viņa pievērsās Horstam: Pirms dodamies katrs pie saviem darbiem, mums vēl ir jāapglabā kritušie. Varbūt vajadzētu bērnus aizsūtīt uz kādu drošāku vietu, piemēram, uz Koliju sētu pie Nosta strauta. Arī tev vajadzētu iet kopā ar bērniem, Elēn.

-   Es palikšu kopā ar Horstu, mierīgi atbildēja kalēja sieva.

Tara saspurojās. Te nav īstā vieta sievietei, kas jau piekto

mēnesi gaidībās. Ja turpināsi tā skraidīt apkārt, paliksi bez mazuļa.

-   Man vairāk skādēs mocīšanās neziņā nekā palikšana tepat. Esmu iznēsājusi visus savus dēlus. Un palikšu līdzās vīram tāpat kā tu un visas citas Kārvahallas sievas līdzās savējiem.

Horsts apgāja apkārt galdam un ar maigu sejas izteiksmi saņēma Elēnas roku. Un es nevēlos, lai tu būtu kur citur kā vien man līdzās. Bet bērniem gan vajadzētu turēties no šejienes pa gabalu. Kolijs par viņiem parūpēsies, vienīgi mums jāpārliecinās, vai ceļš līdz viņa sētai ir brīvs.

-   Vēl kas, nosēcās Lorings, mums šobrīd nevajadzētu sazināties ar saimēm, kas dzīvo zemāk ielejā, protams, izņemot Koliju. Viņi nespētu palīdzēt, un mēs nevēlamies, lai pēc tam šie apgānītāji kluptu krāgā viņiem.

Visi piekrita, ka Loringam ir taisnība, tad arī sapulce bija galā un tās apmeklētāji izklīda pa visu Kārvahallu. Tiesa, drīz vien visi sapulcējās vēlreiz kopā ar vairumu pārējo cieminieku mazajā kapsētiņā aiz Ģertrūdes mājas. Desmit baltā tērptu nelaiķu tika izkārtoti līdzās izraktajiem kapiem, uz sastingušajām krūtīm katram uzlikts pa egles zariņam un ap kaklu pa sudraba amu­letam.