Vecākais

Eragons mēģināja iedomāties, kā viņa bija jutusies ģimenes atgrūsta, spiesta apmesties starp divām pilnīgi atšķirīgām rasēm. "Nav brīnums, ka viņa ir tik noslēgta," viņš aptvēra. Vai ārpus Duveldenvārdenas dzīvo vēl kādi elfi?

Vēl arvien ļaudama matiem aizsegt seju, Arja atbildēja: No Elesmēras mēs devāmies projām trijatā. Faolins un Glenvings vienmēr ceļoja kopā ar mani, kad pārvedām Safiras olu no Duvel­denvārdenas uz Troņheimu un atpakaļ. Tomēr Durzas uzbru­kumā izdzīvoju tikai es.

-   Kādi viņi bija?

-   Lepni kareivji. Glenvingam patika prātā sarunāties ar put­niem. Viņš mēdza stundām ilgi stāvēt mežā dziedātājputnu pulka vidū un klausīties viņu dziesmās. Pēc tam viņš mums atdarināja skaistākās no dzirdētajām melodijām.

-  Un Faolins? Šoreiz Arja atteicās atbildēt, tikai viņas pirksti sažņaudzās ciešāk ap loku. Nelikdamies to manām, Eragons ķērās pie citas tēmas. Kāpēc tev tik ļoti nepatīk Gannels?

Viņa pēkšņi paskatījās uz jaunekli un maigi, ar pirkstu galiem pieskārās viņa vaigam. Eragons pārsteigumā nodrebēja. Tā, Arja atbildēja, ir saruna citai reizei. Tad elfa piecēlās un mie­rīgi pārgāja pagalma otrā pusē.

Apjukušais Eragons noskatījās viņai pakaļ. Es nesaprotu, viņš noteica, atbalstīdamies pret Safiras vēderu. Viņa uzjautrinājumā nosprauslojās, tad sakļāva kaklu un asti lokā apkārt savam Jāt­niekam un tūlīt pat aizmiga.

Ieleju pārklāja tumsa, un Eragons vēl kādu brīdi cīnījās ar miegu. Jauneklis izvilka Gannela doto kaklarotu un vairākas reizes pārbaudīja tās burvestību, tomēr atklāja vien priestera minēto aizsargburvestību. Pārtraucis šo nodarbi, viņš atkal paslēpa veserīti zem drēbēm, sev pāri uzvilka vairogu un devās pie miera.

Eragons pamodināja Safiru, tikko debesīs virs galvas parādījās pirmā ausmas atblāzma tiesa, pati ieleja vēl arvien grima ēnās, tās mēdza pagaist tikai īsu brīdi pirms pusdienas. Rūķi jau rosī­jās viņi tina ieročus visādos kankaros, lai spētu izlavīties cauri Tarnagai bez mazākās skaņas. Undins pat lika Eragonam apsaitēt ar lupatām Safiras nagus un Ledusliesmas pakavus.

Kad visi bija gatavi doties ceļā, Undins un kareivji izkārtojās ap Eragonu, Safiru un Arju. Tad piesardzīgi atvēra vārtus ieeļ­ļotās eņģes pat neiečīkstējās un viņi steidzās uz ezera krastu.

Tarnaga likās kā izmirusi namos, kas slējās gar tukšajām ielām, neko nenojaušot, sapņoja pilsētas iemītnieki. Nedaudzie rūķi, kurus procesija satika, klusējot pablenza uz viņiem un kā rēgi izgaisa puskrēslā.

Pie katra līmeņa vārtiem sargs, nebilzdams ne vārda, pamāja gājējiem. Drīz vien apbūve beidzās, un viņi turpināja ceļu pa Tarnagas pievārtes klajajiem laukiem. Procesija nonāca pie akmenī izmūrētas krastmalas, kas norobežoja mierīgo, pelēko ūdeni.

Pie piestātnes ceļotājus gaidīja divi plati, līdzās pietauvoti plosti. Uz pirmā plosta tupēja trīs rūķi, uz otrā četri. Kad parā­dījās Undins, viņi pielēca kājās.

Eragons palīdzēja rūķiem uzlikt Ledusliesmai pinekļus un klapes uz acīm un uzmanīt tramīgo zirgu uz otrā plosta. Tur dzīv­nieku apguldīja un sasēja. Tikmēr Safira no piestātnes klusi ienira ezerā. Virs ūdenslīmeņa bija redzama vien pūķa galva.

Undins saņēma Eragona roku. Te nu mēs šķiramies. Kopā ar tevi ir mani labākie viri, viņi sargās tevi, līdz jūs sasniegsiet Duveldenvārdenu. Eragons mēģināja pateikties klana vadonim, bet tas tikai papurināja galvu. Tev neklājas pateikties. Šis ir mans pienākums. Vienīgais man kauns, ka tavu viesošanos Tarnagā aptumšoja Az Sweldn rak Anhūin naids.

Eragons paklanījās, tad kopā ar Oriku un Arju uzkāpa uz pirmā plosta. Piestātnē stāvošie rūķi atraisīja tauvas, un plost­nieki ar garām kārtīm atstūmās no krasta. Drīz vien abi plosti slī­dēja uz Azragni iztekas pusi un starp tiem draiski peldēja Safira.

♦ ♦ ♦

DIMANTI NAKTĪ

Impērija izpostīja manas mājas. Tā prātoja Rorans, ieklausīdamies iepriekšējās nakts kaujā ievainoto viru mokošajos vaidos. Viņa ķermeni tik ilgi raustīja baiļu un naida drebuļi, līdz šķita, ka visu būtību pārņem dru džainas trīsas, kas liek vaigiem degt un kaklam aizžņaugties. Un vēl viņu māca bezgalīgas, bezgalīgas skumjas… it kā razaki būtu izpostījuši viņa bērnības atmiņu nevainīgumu.

Atstājis dziednieci Ģertrūdi gādājam par cietušajiem, Rorans devās uz Horsta māju. Pa ceļam viņš pamanīja barikādes, kas aizšķērsoja ceļu starp mājām: tās veidoja dēļi, mucas, akmeņu kaudzes, turpat mētājās arī abu razaku saspridzināto ratu atlie­kas. Barikādes izskatījās nožēlojami trauslas.

Nedaudzie cilvēki, kurus viņš sastapa Kārvahallas ielās, nāca pretī stingiem skatieniem, it kā viņus būtu apstulbinājušas skum­jas, šoks un pārgurums. Arī Rorans jutās piekusis tik piekusis, kā nekad iepriekš dzīvē nebija juties. Kopš aizpagājušās nakts viņš nebija ne acu aizvēris, un rokas un mugura sāpēja no vesera cilāšanas kaujā.

Jauneklis iegāja Horsta mājā un pirmo pamanīja Elēnu viņa stāvēja pie pavērtajām ēdamistabas durvīm un klausījās sarunu vien­mērīgajā plūdumā. Ar rokas mājienu viņa paaicināja Roranu tuvāk.