Vecākais

Eragons dzirdēja, kā atveras un aizveras durvis, un pagriezies ieraudzīja, kā viņiem no galerijas tālā gala tuvojas Arja. Viņa pār­laida panorāmai to pašu tukšo skatienu, kuru savulaik bija veltī­jusi Vecajo padomei. Lai kādas jūtas valdīja viņas sirdī, Eragons nojauta, ka notiekošais viņai nebija īsti pa prātam.

Aija nolieca galvu. Grimstborit.

-Arja.

-   Tu izklāsti Eragonam rūķu mitoloģiju?

Gannels māksloti pasmaidīja. Ir labi, ja tu izproti, kam tic sabiedrība, pie kuras piederi.

-   Tomēr izpratne ne vienmēr nozīmē ticību. Viņas pirksti paknibināja vienu no pīlāriem pie tuvākās arkas. Un tie, kas izplata šo ticību, ne vienmēr to dara augstāku mērķu, bet gan savtīga labuma dēļ.

-   Tu vēlies noliegt upurus, ko nes mans klans, lai mierinātu mūsu ciltsbrāļus?

-   Es neko nenoliedzu, tikai domāju, cik daudz laba varētu izdarīt, ja jūsu bagātības atdotu trūcīgajiem, izsalkušajiem, tiem, kam nav jumta virs galvas. Vai varbūt lai nopirktu proviantu un ieročus vārdeniem. Nevis sakrautu šos dārgumus jūsu pašu iedo­mām veltītā piemineklī.

-   Ja ne mūsu lūgšanas, labība laukos nonīktu. Upes un ezeri pārplūstu. Mūsu ganāmpulkos dzimtu vienacu briesmoņi. Un dievu dusmas sašķaidītu pašas debesis! Arja pasmaidīja. Tikai mūsu lūgšanas un kalpošana novērš tādu postu! Ja nebūtu Helcvoga, kur gan…

Eragons drīz vien vairs nespēja izsekot strīdam. Viņš nesa­prata Arjas aizplīvurotos pārmetumus Durgrimstu Kvaniem, bet no Gannela atbildēm jauneklis nojauta: netiešā veidā Arja apgalvo, ka rūķu dievu nav, un šaubās par katra templī ienākoša rūķa veselo saprātu. Turklāt viņa norādīja uz nepilnībām pries­tera spriedumos un darīja visu to patīkamā, pieklājīgā balsī.

Pēc pāris minūtēm Arja pacēla roku, liekot Gannelam aprauties pusvārdā, un sacīja: Tā arī ir galvenā atšķirība starp tevi un mani, Grimstborit. Tu esi veltījis savu dzīvi tam, kam tici, bet ko nespēj pierādīt. Un jautājums ir, vai mēs tam piekrītam vai nepie­krītam. Tad viņa pievērsās Eragonam: Az Sweldn rak Anhūin musina Tarnagas iedzīvotājus pret tevi. Undins uzskata un es viņam piekrītu -, ka tev līdz mūsu aiziešanai vajadzētu uzturēties vina namā.

Eragons svārstījās. Viņš vēlējās pabeigt Seldebeila apskati, bet, ja draudēja briesmas, Jātnieka vieta bija līdzās savam pūķim. Viņš paklanījās Gannelam un atvainojās par nepieciešamību atvadīties.

Neatvainojies, Ēnkāvi, attrauca klana vadonis. Viņš uzmeta piktu skatienu Arjai. Dariet, kas jums jādara, un lai Gunteras svētība pavada jūs jūsu gaitās!

Eragons kopā ar Arju izgāja no tempļa un kareivju duča pavadībā teju pusskriešus devās atpakaļ uz Undina nocietināto namu. Zemā­kajās terasēs skanēja satracināta pūļa kliedzieni. Gaisā nosvilpa akmens. Eragons pavērsa skatienu lidojuma virzienā un pamanīja tumšu dūmu mutuli, kas cēlās gaisā kaut kur pilsētas nomalē.

Atgriezies Undina namā, Eragons steigšus devās uz savu istabu. Tur viņš žigli uzrāva bruņukreklu, piesprādzēja kāju un delmu sargus, uzmeta galvā ādas cepuri, uzvilka bruņukapuci un visbeidzot arī ķiveri. Paķēris vairogu, saini un seglu somas, viņš izsteidzās atpakaļ pagalmā un apsēdās, atbalstījies ar muguru pret Safiras priekškāju.

Tarnaga līdzinās izārdītam lapseņu pūznim, pūķis minēja.

Cerēsim, ka mūs nesadzels.

Abiem drīz vien pievienojās Arja un piecdesmit smagi bruņotu rūķu pulks, kas izvietojās pagalma vidū. Rūķi mierīgi gaidīja turp­mākos rīkojumus, sarunādamies ar klusiem rūcieniem, kā arī ik pa brīdim uzmezdami skatienu slēgtajiem vārtiem un kalnam aiz tiem.

-  Viņi baidās, Arja paskaidroja, apsēzdamās līdzās Erago­nam, ka pūļi var traucēt mums nokļūšanu līdz plostiem.

-   Safira var mūs turp nogādāt pa gaisu.

-   Un kā ar Ledusliesmu? Un Undina sargiem? Nē, ja mūs aizkavēs, nāksies nogaidīt, līdz rūķi nomierinās. Viņa nopētīja tumstošās debesis. Žēl gan, ka tu negribot esi sadusmojis tik daudzus rūķus, bet laikam jau tas bija neizbēgami. Klani vienmēr ir tik nesamierināmi kas gandarī vienu, tracina citu.

Viņš knibināja pirkstos bruņukrekla malu. Kaut nu es nebūtu pieņēmis Hrotgara piedāvājumu…

-   Ko nu vairs par to. Manuprāt, tāpat kā Nasuadas gadījumā tā bija vienīgā iespējamā rīcība. Tevi notikušajā nevar vainot. Ja kāds kļūdījās, tad tas bija Hrotgars, izsakot tev šo piedāvājumu. Viņam vajadzēja paredzēt iespējamās sekas.

Pāris minūšu valdīja klusums. Kāds pusducis rūķu staigāja šurpu turpu pa pagalmu, izlocīdami kājas. Visbeidzot Eragons apvaicājās: Vai tev Duveldenvārdenā palika kādi radinieki?

Pagāja krietns brīdis, pirms Arja atbildēja. Neviena, ar kuru mani saistītu siltas jūtas.

-   Kāpēc… kāpēc tā?

Elfa atkal vilcinājās. Viņiem nepatika, ka nolēmu kļūt par karalienes sūtni un vēstnieci, viņiem tas likās nepieņemami. Kad neuzklausīju viņu iebildumus un tomēr ietetovēju sev uz pleca yawē tas nozīmē, ka veltu dzīvi mūsu rases dižajiem mērķiem, tu rīkojies līdzīgi, pieņemot Broma gredzenu, ģimene atteicās no manis.

-   Bet tas taču bija pirms septiņdesmit gadiem, jauneklis iebilda.

Arja novērsās, seju aizsedza matu plīvurs.