Vecākais

-   Tāpēc, ka tad Galbatorikss spētu tevi pieredzēt. Iespējams, viņš to jau ir izdarījis.

Pār Eragona muguru kā ledaina čūska aizslīdēja nelāgu priekš­nojautu drebulis. "Man pašam par to vajadzēja iedomāties," viņš norāja sevi.

-   Kaklarota, ja vien būsi to aplicis, pasargās tevi un tavu pūķi no pieredzēšanas. Es pats to nobūru, tāpēc tai vajadzētu iztu­rēt pat spēcīgāko prātu tīkojumus. Taču man tevi jābrīdina ja kāds tevi mēģinās pieredzēt, kaklarota izsūks tavus spēkus līdz mirklim, kad to noņemsi vai briesmas būs garām.

-   Un ja nu es tajā brīdī būšu aizmidzis? Vai kaklarota var izsūkt visu manu enerģiju, man to nemaz nenojaušot.

-   Nē, tā tevi pamodinās.

Eragons pagrozīja veserīti pirkstos. Atvairīt citu raidītās bur­vestības nebija viegli, īpaši, ja šis cits bija Galbatorikss. "Ja reiz Gannels ir tik izveicīgs, kādi vēl nobūrumi varētu slēpties viņa dāvanā?" Jauneklis pamanīja rūnu rindiņu, kas bija iegravēta uz veserīša kāta. Tur bija rakstīts Astim Hefthyn. Kad trepes bija galā, Eragons vaicāja: Kāpēc rūķi raksta ar tādām pašām rūnu zīmēm kā cilvēki?

Gannels iesmējās pirmo reizi kopš satikšanās. Rūķa balss aizdārdēja pa visu templi, un viņa platie pleci noraustījās. Īste­nībā ir otrādi cilvēki raksta ar mūsu rūnām. Kad jūsu senči nonāca Alagēzijā, viņi līdzinājās trusīšiem neprata nedz lasīt, nedz rakstīt. Tomēr drīz vien viņi pieņēma mūsu alfabētu un pielāgoja to savai valodai. No rūķiem ir aizgūti pat daudzi jūsu vārdi, piemēram, tēvs, kas sākotnēji skanēja tēvns.

-  Tātad Farthendura nozīmē?… Eragons pārslidināja kakla­rotu pāri galvai un paslēpa to zem krekla.

-   Mūsu tēvs.

Apstājies durvīs, Gannels ielaida Eragonu lokveida galerijā, kas atradās tieši zem kupola. Gaitenis apjoza Seldebeilu, un caur atklātajām arkām varēja skatīt gan kalnus aiz Tarnagas, gan terasēs izkārtoto pilsētu, kas pletās tālu lejā.

Tomēr Eragons lielisko skatu teju nemanīja, jo galerijas iek­šējo sienu klāja vienlaidu gleznojums bezgalīgs stāsts, kas sākās ar to, kā Helcvogs rada pirmo rūķi. Stāvi un priekšmeti reljefi izcēlās uz virsmas, kopā ar piesātinātajām, zaigojošajām krāsām un rūpīgi izstrādātajām detaļām piešķirdami panorāmai neticami dzīvu iespaidu.

Izcilā meistardarba apburts, Eragons ievaicājās: Kā tas ir paveikts?

-   Katra no ainiņām ir izkalta uz nelielas marmora plāksnītes, kura pēc tam pārklāta ar emalju, apdedzināta un iestiprināta kopējā ainā.

-   Vai tad nebūtu bijis vienkāršāk izmantot krāsu?

-   Būtu, atzina Gannels, bet mēs vēlējāmies, lai šī aina saglabājas nemainīga gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgi. Atšķi­rībā no eļļas krāsām emalja nekad neizbalē un nezaudē spilgtumu. Pirmais fragments tika izkalts gadus desmit pēc Farthenduras atklāšanas, krietnu brīdi pirms tam, kad Alagēzijā parādījās elfi.

Priesteris paņēma Eragonu pie rokas un vadīja gar milzīgo panorāmu. Katrs solis nozīmēja neskaitāmus vēstures gadus.

Eragons atklāja, ka rūķi reiz bijuši klejotāji šķietami bez­galīgos līdzenumos, tad zeme kļuvusi tik karsta un tuksnesīga, ka viņiem nācies doties uz dienvidiem, līdz tika sasniegti Beoru kalni. Tad tā ir radies Hadaraka tuksnesis, apbrīnā aptvēra jauneklis.

Iedams gar emaljas gleznojumu arvien tālāk Seldebeila dzi­ļumā, Eragons teju piedzīvoja visu rūķu vēsturi gan feldunostu piejaucēšanu un Isidara Mitrima radīšanu, gan pirmo rūķu un elfu tikšanos, gan katra nākamā rūķu karaļa kronēšanu. Pano­rāmā bieži parādījās pūķi dedzinādami un slepkavodami. Erago­nam nācās savaldīties, lai pie šīm ainām neizteiktu kādas nepie­mērotas piezīmes.

Kad gleznojums pievērsās notikumam, par kuru Eragons bija vēlējies uzzināt vairāk, karam starp elfiem un pūķiem -, viņš pagausināja soli. Postam, ko Alagēzijai bija nesusi sadursme starp abām rasēm, rūķi bija veltījuši pārsteidzoši daudz vietas. Eragons šausmās nodrebēja, vērodams, kā elfi un pūķi nogalina cits citu. Kauju ainas stiepās daudzu soļu garumā, katra nākamā aina asiņaināka par iepriekšējo, bet tad tumsa zuda un gleznojums attēloja jaunu elfu, kas bija nometies uz klints malas ar baltu pūķa olu rokās.

-   Vai tas ir?… čukstus vaicāja Eragons.

-   Jā, tas ir Eragons, Pirmais Jātnieks. Turklāt attēlojums ir ļoti precīzs, jo viņš savulaik piekrita pozēt mūsu meistariem.

Ziņkāres vilkts, Eragons pieliecās tuvāk un nopētīja vārdabrāļa vaibstus. "Man vienmēr licies, ka viņš bija vecāks." Elfa ieslīpās acis, kumpais deguns un asais zods piešķīra skarbu izskatu. Tā bija sveša seja, kas ne detaļā nelīdzinājās viņējai… tomēr augstais, saspringtais plecu izvērsums atgādināja Eragonam, kā viņš bija juties, kad atrada Safiras olu. "Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi, brāl," viņš nodomāja, pieskardamies vēsajai emaljai. "Un tad, kad manas ausis līdzināsies tavējām, mēs patiesi kļūsim par brāļiem… Interesanti, vai tu vienmēr būtu rīkojies tā, kā rīkojos es?" Vienā ziņā tas bija noticis viņi abi bija paturējuši olu.