Vecākais

-   Dievu karalis Guntera. Viņš ir reizē karotājs un zinātnieks, tiesa, svārstīgu omu, tāpēc mēs kūpinām smaržzāles, lai nodroši­nātu viņa labvēlību saulgriežos, pirms sējas, kā arī tad, kad kāds mirst vai dzimst. Gannels izlocīja roku savādā žestā un pakla­nījās statujas priekšā. Viņam mēs lūdzamies pirms kaujām, jo Guntera radīja šo pasauli no sena milža kauliem un tieši viņš ir noteicis šīs pasaules kārtību. Viss ir Gunteras rokās.

Tad Gannels ierādīja Eragonam, kā pareizi godāt rūķu dievu, un izskaidroja zīmes un vārdus, ko izmanto, lai paustu Gunteram savu cieņu. Priesteris plašāk izklāstīja kvēpināmo zāļu nozīmi par to, ka tās simbolizē dzīvi un laimi, bet pēc tam krietnu brīdi pavadīja, stāstot leģendas par Gunteru par to, kā viņš zvaigžņu lēkta brīdī piedzimis vilcenei jau pieaudzis, kā kāvies ar briesmo­ņiem un milžiem, lai izcīnītu savam dzimumam iespēju apmesties Alagēzijā, un par to, kā viņš apņēmis par sievu upju un jūras dievieti Kilfu.

Pēc tam viņi devās pie Kilfas statujas, kas ar izcilu izveicību bija izkalta no gaiši zila akmens. Viņas mati, slīdot lejup pār kaklu un apēnojot jautrās ametista acis, atgādināja plūstošus vilnīšus. Plaukstās sieviete turēja ūdensrozi un sarkanu, porainu akmeni, kādu Eragons iepriekš nebija redzējis.

Viņš norādīja uz to un vaicāja: Kas tas par akmeni?

-   Korallis no jūras dzelmes vietā, kur beidzas Beori.

-   Korallis?

Gannels iedzēra eila malku, tad atbildēja: To atrada mūsu nirēji, meklēdami pērles. Šķiet, ir tādi akmeņi, kas sāļajā ūdenī aug līdzīgi augiem.

Eragons spēja vien pārsteigumā blenzt uz tādu brīnumu. Viņš nekad nebija iedomājies, ka oļi vai klintsbluķi varētu būt dzīvi, bet viņa acu priekšā bija pierādījums, ka, lai dzīvotu, tiem nepie­ciešams vien ūdens un sāls. Te, lūk, bija izskaidrojums tam, kāpēc akmeņi atkal un atkal parādījās Palankāras ielejas laukos, kaut katru pavasari tos nolasīja tīrus. Tie auga!

Vēl viņi apskatīja Ururu, gaisa un padebešu pavēlnieku, un viņa brāli Morgotalu, uguns dievu. Pie Morgotala karmīnsarka­nās statujas priesteris izstāstīja, ka brāļi tā mīl viens otru, ka nespēj dzīvot šķirti. Tāpēc dienas laikā Morgotala liesmojošā pils ir ieraugāma debesīs, bet naktīs mums virs galvām ir redzamas viņa smēdes dzirksteles. Vēl priesteris bilda, ka Ururs rūpējas, lai viņa brālis vienmēr būtu paēdis, citādi tas miršot.

Templī bija atlikuši vēl divi dievi zemes māte Sindri un Helcvogs.

Helcvoga statuja manāmi atšķīrās no pārējām. Kailais dievs bija noliecies pāri pelēka krama gabalam rūķa augstumā un likās glāstām to ar rādītājpirksta galu. Dieva muguras muskuļi bija savilkušies un samezglojušies šķietami pārmēru lielā piepūlē, taču sejas izteiksme šķita bezgala maiga, it kā viņa priekšā atrastos tikko piedzimis bērniņš.

Gannels pārgāja uz mazliet čerkstošiem čukstiem: Lai arī Guntera ir dievu karalis^ mūsu sirdis visvairāk silda Helcvogs. Tieši viņam likās, ka pēc milžu izgaišanas zemei ir vajadzīgi jauni iemītnieki. Pārējie dievi tam nepiekrita, bet Helcvogs nelikās ne zinis un slepeni no kalnu saknēm radīja pirmo rūķi.

-   Kad viņa nodarījumu atklāja, Gannels turpināja, dievus pārņēma greizsirdība, un Guntera radīja elfus, lai paturētu Alagēziju savā varā. Tad Sindri no zemes izveidoja cilvēkus, bet Ururs kopā ar Mortogalu, apvienojot savas zināšanas, laida pasaulē pūķus. Savaldījās vien Kilfa. Tā pasaulē radās pirmās rases.

Eragons klausījās Gannela stāstījumā, pieņemdams, ka klana vadonis to visu runā no tīras sirds, tomēr jauneklim nedeva miera vienkāršs jautājums: Kā viņš to visu zina ? Nojauzdams, ka tāds vaicājums varētu izrādīties nevietā, viņš turpināja klausīties un piekrītoši māt ar galvu.

-    Tagad, Gannels sacīja, izdzerdams pēdējo eila lāsi, esam nonākuši līdz pašam svarīgākajam rituālam zinu, ka Oriks ar tevi par to jau ir runājis… Ikvienam rūķim ir jāatdusas akmenī, citādi viņa gars nekad nespēs piebiedroties Helcvogam viņa pilī. Mēs neesam radīti ne no zemes, ne gaisa, ne uguns, bet no akmens. Un kā Ingeitumam tev ir jāgādā, lai ikviens rūķis, kurš jebkad varētu mirt tavā klātbūtnē, tiek pienācīgi apglabāts. Ja tu to nepaveiksi izņēmums var būt vien smags ievainojums vai ienaidnieka klātbūtne -, Hrotgars izraidīs tevi trimdā, un visi rūķi izliksies tevi neredzam līdz pat tavai nāvei. Gannels atlieca plecus un uzmeta Eragonam akmens cietu skatienu. Tev vēl daudz kas ir jāmācās, tomēr, ja ievērosi paražas, par kurām stās­tīju šodien, tev klāsies labi.

-   Es neko neaizmirsīšu, Eragons apsolīja.

Gannels gandarīts vadīja viņu projām no statuju zāles uz vītņu kāpnēm, kas veda augšup. Kāpjot pa pakāpieniem, klana vadonis iebāza roku aiz talāra un izvilka vienkāršu kaklarotu cauri maza sudraba veserīša kāta pogai bija izvērta ķēdīte. Viņš to pasniedza Eragonam.

-   Tas ir vēl viens Hrotgara lūgums, Gannels paskaidroja. Viņš uztraucas, ka Galbatorikss varētu būt nožūrējis tavu atspulgu no Durzas, razaku vai tevi Impērijā redzējušo kareivju prātiem.

-   Kāpēc gan par to būtu jāuztraucas?