Vecākais

Eragons nodrebinājās. Pilsēta likās nedabiski tukša. Durvis bija slēgtas, logi aizslēģoti, un nedaudzie gājēji, kurus viņi sastapa, novērsa skatienu vai pat nogriezās šķērsielā, lai nebūtu jāmijas ar Jātnieku un viņa pavadītājiem. "Viņi baidās tikt pama­nīti manā tuvumā," Eragons nodomāja. "Iespējams, tāpēc, ka zina Az Sweldn rak Anhūin atriebsies ikvienam, kas man palī­dzēs." Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pazust no nedraudzīgās ielas, Eragons pacēla roku, lai pieklauvētu pie durvīm, bet, pirms viņš paguva to izdarīt, tās pavērās un melnā tērpies rūķis aicināja viņu ienākt. Saraustījis zobena siksnu, Eragons iegāja pa durvīm, atstādams sargus pie ieejas.

Vispirms viņu pārsteidza krāsas. Ap Seldebeila pīlāriem pletās spoži zaļš mauriņš gluži kā mantija, kas uzmesta uz simetriska kalna pleciem, virs kuriem kā galva slejas milzu templis. Nama senās sienas žņaudza efeju virves uz smailajām lapām vēl arvien mirdzēja rasas lāses. Un pāri visam, izņemot kalnu virsotnes, staroja diženais baltais kupols ar kalta zelta svēdrām.

Nākamo pārsteigumu dāvāja smaržas. Gaisā jaucās ziedu un kvēpināmo zāļu gaisīgie aromāti, un Eragonam brīdi šķita, ka viņš varētu pārtikt no smaržām vien.

Visbeidzot izbrīnīja skaņa vai drīzāk tās trūkums. Par spīti tam, ka pa mozaīkas celiņiem un plašajiem pagalmiem šurpu turpu soļoja priesteru pulciņi, vienīgais troksnis, ko Eragons spēja saklausīt, bija pāri galvai lidojoša kraukļa klusie spārnu vēzieni.

Rūķis atkal pamāja un pa platāko ceļu devās uz Seldebeila pusi. Kad viņi iegāja zem nama arkām, Eragonam atlika vien apbrīnot apkārt redzamo greznību un amatnieku prasmi. Sie­nas izraibināja dažādu krāsu un slīpējumu dārgakmeņi turklāt ikviens izskatījās nevainojams. Akmens sienas un griestus klāja izmanīgi kalta sarkanā zelta mežģīnes, kurās ik pa gabaliņam uzmirdzēja kāds pērles vai sudraba akcents. Brīdi pa brīdim viņi pagāja garām aizslietņiem, kas bija izgriezti no tīra nefrīta.

Templī nekur nemanīja audumus vai gobelēnus. To vietā zāle bija pilna ar izcilu meistaru kaltām skulptūrām daudzas no tām attēloja briesmoņus un dievības episku kauju mirkļos.

Viņi uzkāpa vairākus stāvus augstāk, izgāja cauri ar vaskam līdzīgu sūbējumu klātām un sarežģītiem mezglu ornamentiem greznotām vara durvīm un nonāca lielā, patukšā telpā ar koka grīdu. Sienas no vienas vietas klāja bruņas, starp kurām manīja ne vienu vien āvu, kas līdzinājās tai, kuru kaujā pie Farthenduras izmantoja Andžela.

Telpas vidū Gannels cīnījās ar trijiem jaunākiem rūķiem. Klana vadoņa tērps bija uzrotīts virs gurniem, lai spētu kustēties, drānu netraucēts. Viņa seja bija saraukta niknā grimasē, ieroča koka kāts gluži vai virpuļoja rokā, bet mācību ieroču trulie asmeņi zibēja gaisā kā satracināti irši.

Divi jaunuļi metās virsū Gannelam, bet viņu uzbrukums ātri vien apsīka koka un metāla klaudzienos. Klana vadonis aizgriezās abiem garām, trāpīdams te pa celi, te pa galvu un notriekdams uzbrucējus uz grīdas. Eragons pasmaidīja, vērodams, kā Gannels ar izveicīgu triecienu virkni atbruņo pēdējo uzbrucēju.

Tikai tad klana vadonis pamanīja Eragonu un atvadījās no pārējiem rūķiem. Kamēr Gannels atlika ieroci atpakaļ vietā, Era­gons ierunājās: Vai visi Kvani tik prasmīgi rīkojas ar āvām? Tā priesterim šķiet savāda iemaņa.

Gannels paskatījās uz jaunekli. Mums taču jābūt gataviem aizsargāt pašiem sevi, vai ne tā? Šai zemei uzglūn daudzi jo daudzi ienaidnieki.

Eragons pamāja. Šie ir īpaši ieroči. Pirmo reizi dzīvē tos redzēju kaujā pie Farthenduras kādas zālīšu zinātājas rokās.

Rūķis ievilka dziļu elpu un tad ar šņācienu izpūta caur sakos­tiem zobiem. Andžela. Gannels manāmi saskāba. Viņa šo āvu ieguva no kāda priestera mīklu minēšanas spēlē. Tas bija nešpetns joks, jo tikai mēs drīkstam lietot huthvirnu. Viņa un Arja… Tad rūķis paraustīja plecus un piegāja pie maza galdiņa, kur ielēja eilu divās pamatīgās krūzēs. PasniegdariTs vienu Eragonam, viņš sacīja: Es tevi ielūdzu šurp, jo tā vēlējās Hrotgars. Viņš bilda, ka tad, ja tu pieņemšot viņa piedāvājumu kļūt par Ingeitumu, man tevi jāiepazīstina ar rūķu paražām.

Eragons klusēdams sūca eilu, vērodams, kā Gannela biezajās uzacīs sapinas gaisma un kā no stūrainās pieres pāri vaigiem nolaižas tumšas ēnas.

Klana vadonis turpināja: Nekad iepriekš āriniekam nav atklāti mūsu slepenie ticējumi, tāpēc tu nedrīksti par tiem runāt nedz ar cilvēku, nedz ar elfu. Tiesa, bez šīm zināšanām tu nespēsi aptvert, ko nozīmē būt knurlam. Tagad tu esi Ingeitums: mūsu asins, mūsu miesa, mūsu gods. Vai tu to saproti? -Jā.

-    Iesim. Ar eila krūzi rokā Gannels izveda Eragonu cauri mācību telpai un tad pa pieciem majestātiskiem gaiteņiem aizva­dīja līdz arkai, kurā pavērās durvis uz pustumšu kambari. Gaisā jautās kvēpināmo zāļu dūmaka. Telpā ar seju pret viņiem bija manāms druknas skulptūras apveids. Tā smagi slējās no grīdas līdz griestiem, un knapajā gaismā varēja saskatīt, ka drūmā rūķa vaibsti ar šejienes meistariem neraksturīgu raupjumu ir iztēsti no brūna granīta.

-   Kas tas ir? bijīgi jautāja Eragons.