Vecākais

Eragons apskatīja kritušos. Tev taisnība. Cerību uzplaiks­nījums lika viņam mesties uz pazemes ejas pusi. Šeit recošas asiņu peļķes krājās soļu tūkstošu nodeldēto pakāpienu iedobēs, atgādinādamas melni mirdzošu, garenu spoguļu rindu, vedinot domāt, ka pa kāpnēm lejup vilkti vairāki ievainotie. Acīmredzot urgļi ir viņus aizveduši sev līdzi. Bet kāpēc? Viņi taču neņem gūstekņus? Jaunekli atkal pārņēma izmisums. Bet kāda gan tam nozīme ? Mēs nevaram tiem dzīties pakaļ bez papildspēkiem. Turklāt tu nemaz nespētu iespraukties ejā.

-   Iespējams, viņi vēl ir dzīvi. Vai tu viņus pametīsi ?

-   Kas, tavuprāt, man būtu jādara ? Rūku ejas veido bezgalīgu labirintu. Es tur tikai apmaldīšos. Turklāt es neesmu tik ātrs, lai panāktu urgļus. Tiesa, Arja varbūt to spētu.

-   Tad lūdz, lai viņa tos panāk.

-   Arja! Eragons saminstinājās. No vienas puses, viņš gribēja rīkoties. No otras viņš nevēlējās pakļaut Arju briesmām. Un tomēr no vārdeniem tikai viņa spētu turēties līdzi urgļiem. Ar smagu sirdi Eragons izstāstīja elfai par savu atklājumu.

Arjas ieslīpās uzacis savilkās neizpratnē. Izklausās dīvaini.

-   Vai tu spēsi viņus panākt?

Elfa uzmeta Eragonam smagu domu pilnu skatienu. Wiol ono. Tevis dēļ. Arja metās uz priekšu un, elfai nozūdot zem zemes, vēl spoži uzmirdzēja viņas zobens.

Dedzinoša sarūgtinājuma apmāts, Eragons apsēdās līdzās Ažihadam un sakrustoja kājas. Viņš vēl īsti nespēja aptvert notikušo: vārdenu vadonis bija kritis, bet Murtags izgaisis. Murtags. Atkritēja dēls un viņa draugs. Jā, trī^gadsmit Atkritēji palīdzēja Galbatoriksam iznīcināt viņu pašu ordeni un pasludināt uzurpatoru par Alagēzijas valdnieku. Reizēm Eragons vēlējās, kaut Murtags izgaistu, bet tagad, kad draugs bija ar varu aizvests, viņa prombūtne bija atstājusi jaunā Pūķu Jātnieka sirdī negai­dītu tukšumu. Kad piesteidzās Oriks ar pārējiem vīriem, Eragons nekustīgi sēdēja līdzās kritušajam vārdenu vadonim.

Ieraudzījis Ažihadu, Oriks sāka kājām stampāt zemi un lādē­ties rūķu valodā. Visbeidzot viņš dusmās trieca cirvi kāda urgļa līķī. Vīri satriekti stāvēja lokā ap kritušajiem. Saberzējis zemes šķipsnu starp tulznu klātajiem pirkstiem, Oriks noņurdēja: Tā, tagad sirseņu pūznis ir pamodināts. Starp vārdeniem vēl ilgi nebūs miera. Barzūln, viegli nebūs. Vai viņš vēl paguva tev ko pateikt?

Eragons paskatījās uz Safiru. Es to gribētu atkārtot tikai īsto personu klātbūtnē.

Saprotu. Un kur ir Arja?

Eragons pamāja ar roku.

Oriks vēlreiz nolamājās, tad papurināja galvu un pietupās.

Drīz vien ieradās Jormundurs ar divpadsmit kareivju vadiem pa sešiem vīriem katrā. Viņš pavēlēja tiem gaidīt gabaliņu no kaujas vietas, bet pats pienāca pie kritušajiem. Pieliecies viņš pieskārās Ažihada plecam. Kāpēc gan, mans vecais draugs, lik­tenis ir tik nežēlīgs? Es būtu atgriezies šeit agrāk, ja ne šī kalna nolādētais milzīgums. Tad, iespējams, mums būtu izdevies tevi izglābt. Tā vietā mums uzvaras brīdī nākas izjust jauna zaudē­juma sāpes.

Eragons klusā balsī pastāstīja viņam par Arju, kā arī par Dvīņu un Murtaga pazušanu.

-   Elfai nevajadzēja dzīties tiem pakaļ, izsliedamies sacīja Jormundurs, taču tagad mēs tur neko vairs nevaram līdzēt. Atstāsim šeit sargus, bet paies vēl vismaz stunda, iekams mums izdosies sameklēt rūķu ceļvežus, lai vēlreiz sūtītu ekspedīciju pazemes eju tīklā.

-   Es labprāt vadītu šos vīrus, piedāvāja Oriks.

Jormundurs pavērās atpakaļ uz Troņheimu. Viņa skatienā

jautās atsvešinātība. Nē, tagad tu būsi vajadzīgs Hrotgaram. Kaujiniekus nāksies vadīt kādam citam. Piedod, Eragon, bet visiem svarīgajiem ir jāpaliek šeit, līdz tiks izvēlēts Ažihada pēc­tecis. Arjai nāksies ar visu tikt galā pašai… Un mēs tik un tā viņu nepanāktu.

Eragons pamāja, pieņēmis nenovēršamo.

Jormundurs pavērās apkārt un tad skaļi, lai visi viņu dzirdētu, pavēstīja: Ažihads ir miris īsta vīra cienīgā nāvē! Skatiet, viņš nokāva piecus urgļus, lai gan mazāk dižens karotājs nebūtu ticis galā ar vienu. Izvadīsim viņu ar godu un cerēsim, ka dievi pieņems viņa garu. Celsim mūsu vadoni un viņa biedrus uz vairogiem, lai aiznestu atpakaļ uz Troņheimu. Un nekaunēsimies, ja apkārtējie pamana mūsu asaras, jo šo skumjo dienu atcerēsies ikviens. Lai debesis sniedz mums to godu pēc iespējas drīzāk triekt zobenu asmeņus nezvēros, kas pastrādāja šo briesmu darbu un nonāvēja mūsu vadoni!

Kareivji nometās uz ceļgala un noņēma bruņucepures, tā godi­not Ažihadu. Tad viņi piecēlās stāvus un uzcēla mirušo vadoni uz vairogiem, kurus turēja starp pleciem. Daudzi vārdeni raudāja, ļaujot asarām ritēt lejup pa bārdu, tomēr Ažihadu viņi neap­kaunoja, neļaujot rokām nodrebēt un vadonim noslīdēt zemē. Drūmiem vaigiem viņi soļoja atpakaļ uz Troņheimu. Eragons un Safira turējās procesijas vidū.

VECĀKO PADOME