Vecākais

Viņi nonāca pie arkveida akmens durvīm. Džārša tās atstūma. Skatam pavērās apaļa telpa, kuras zilos velvju griestus grez­noja zvaigznāji. Zāles vidū stāvēja apaļš marmora galds, kuru greznoja Dūrgrimst Ingeitum vapenis veseris, ko ieskāva div­padsmit zvaigžņu aplis. Pie galda sēdēja Jormundurs un vēl divi vīri viens slaids, otrs plecīgs; līdzās viņiem sieviete ar cieši sakniebtām lūpām, tuvu izvietotām acīm un rūpīgi nosmiņķētiem vaigiem un vēl kāda kundze ar milzīgu sirmu matu kodeļu un mātišķi mīļu seju, ar kuru krasi kontrastēja kuplā tērpa krokās manāmais dunča spals.

-   Tu esi brīvs, Jormundurs vērsās pie Džāršas. Jauneklis aši paklanījās un izgāja no zāles.

Apzinādamies, ka viņu vēro, Eragons nopētīja telpu, tad apsē­dās brīvu krēslu rindas vidū tā, ka padomes locekļiem nācās pagriezties, lai viņu redzētu. Safira nometās viņam cieši aiz mugu­ras. Jātnieks juta, kā pūķa karstā elpa pa brīdim apdveš viņa skaustu.

Jormundurs paslējās krēslā, lai viegli paklanītos, tad nolai­dās atpakaļ sēdeklī. Paldies, ka varēji ierasties, Eragon, par spīti drauga zaudējumam. Šis ir Umerts, Ažihada padomdevējs norādīja uz garo vīru, Falberds tā sauca plecīgo, tad Sabreja un Elesari, viņš iepazīstināja ar abām sievietēm.

Eragons pielieca galvu, tad pēc mirkļa vaicāja: Vai arī Dvīņi bija šīs padomes locekļi?

Sabreja strauji nogrozīja galvu un ar garu nagu piesita pie galda. Viņiem nebija nekādas daļas gar padomi. Viņi bija glumi tipi pat vēl ļaunāk. īstas dēles, kas rūpējas tikai par savu labumu. Viņi nebūt nevēlējās kalpot vārdeniem. Tāpēc viņiem padomē nebija vietas. Pat galda otrā pusē Eragons juta viņas biezās, eļļainās smaržas, kas atgādināja trūdošu ziedu. Iedomājies šo salīdzinājumu, viņš aši apspieda smaidu.

-    Gana. Mēs šeit neesam sapulcējušies, lai apspriestu Dvīņus, iejaucās Jormundurs. Ažihada bojāeja ir radījusi krīzi, kas ātri un pienācīgi jāatrisina. Ja Ažihada pēcteci neizvēlēsimies mēs, to izdarīs kāds cits. Hrotgars jau sazinājās ar mums, lai izteiktu līdz­jūtību. Lai cik pieklājīgs būtu rūķu karalis, viņš šobrīd noteikti kaļ pats savus plānus. Mums ir jāpatur prātā arī Duvrangragāta, burvestību zinātāji. Vairums no viņiem ir uzticami vārdeniem, tomēr pat mierīgākos laikos ir bijis grūti paredzēt viņu rīcību. Viņi var nolemt stāties pretī mūsu viedoklim, lai gūtu labumu paši sev. Mums ir vajadzīgs tavs atbalsts, Eragon, lai nodrošinātu papildu atbalstu cilvēkam, kuram būs jāstājas Ažihada vietā.

Falberds pieslējās stāvus un atbalstīja gaļīgās plaukstas pret galdu. Mēs pieci jau esam izlēmuši, ko atbalstīsim. Mēs esam vienisprātis, ka tā ir pareizā izvēle. Bet, vīrs pacēla resnu pirk­stu, pirms mēs to atklājam, tev ir jādod godavārds, ka nekas no sarunas nenonāks ārpus šīs telpas sienām. Vai nu tu piekritīsi mūsu izvēlei, vai neatbalstīsi to.

Kāpēc tādi nosacījumi ? Eragons vērsās pie Safiras.

Nezinu. Viņa nosprauslājās. Iespējams, tie ir slazdi… Bet šo izaicinājumu tev nāksies pieņemt. Tiesa, tu droši vien ievēroji, ka man viņi neko nelūdza zvērēt. Vajadzības gadījumā es varēšu izstāstīt Arjai visu, ko viņi teiks. Cik muļķīgi no viņu puses pie­mirst, ka esmu tikpat saprātīga būtne kā jebkurš cilvēks.

Pūķa vārdi nomierināja Eragonu, un viņš teica: Ļoti labi, es dodu savu godavārdu. Kam, jūsuprāt, būtu jākļūst par vārdenu vadoni?

Nasuadai.

Šis vārds izrādījās tik negaidīts, ka Eragons nolaida skatienu, drudžaini domādams. Nasuadu kā iespējamo Ažihada aizstājēju viņš nebija iedomājies meitenes jaunības dēļ viņa bija tikai pāris gadu vecāka par Eragonu. Protams, nebija īstu iemeslu, kāpēc Nasuada nevarētu stāties tēva vietā, tikai kāpēc Vecajo padome bija izvēlējusies tieši Ažihada meitu? Kāds viņiem no tā labums? Jaunais Jātnieks atminējās Broma padomu un mēģināja apcerēt tikko uzzināto no visiem iespējamiem viedokļiem, vienlaikus apzi­nādamies, ka lēmums viņam jāpieņem tūlīt un tagad.

Nasuadai ir dzelžains tvēriens, Safira atgādināja. Viņa līdzi­nāsies tēvam.

Iespējams, bet kāpēc viņi ir izvēlējušies tik jaunu meiteni ?

Lai iegūtu laiku, Eragons vaicāja: Kāpēc ne tu, Jormundur? Ažihads tevi dēvēja par savu labo roku. Vai tas nenozīmē, ka viņa vietā bija jāstājas tev?

Padomes locekļi neveikli saminstinājās. Sabreja iztaisnoja jau tā neticami taisno muguru un sažņaudza rokas sev priekšā uz galda. Umerts un Falberds drūmi saskatījās, bet Elesari tikai pasmaidīja, dunča spalam zvārojoties starp varenajām krūtīm.

-   Tāpēc, Jormundurs iesāka, rūpīgi izvēlēdamies vārdus,

-   ka toreiz Ažihads runāja par karošanas lietām, ne par ko vairāk. Turklāt es esmu šīs padomes loceklis, un mums ir kāda teikšana tikai tik ilgi, kamēr atbalstām cits citu. Būtu muļķīgi un bīstami vienam no mums pacelties pāri pārējiem. Kad Jormundurs beidza savu sakāmo, padome atviegloti uzelpoja un Elesari pat paplikšķināja pa Jormundura augšdelmu.

Ha! Safira iesaucās. Viņš, visticamāk, labprāt būtu stājies Aži­hada vietā, ja vien varētu piespiest pārējos šo atbalstīt. Paskat, kā viņi blenž uz Jormunduru. Kā avis uz vilku.

Vai drīzāk kā šakāļi.